Gājputnu laiks.

Vairāk kā mēnesi esmu mājās un, ja pirms laika Turcija likās kā sapnis, tad tagad pat nevar vairs saprast- bija vai nebija, tik tālu tas viss.
Lasīju kādā twitter kontā- Kā Augusts tā latvieši laižas prom (neprecīzi citēju). Kā gājputni rudenim tuvojoties. Nevaru īsti saprast, kāpēc tik skumji ir par to domājot. Tāda brīvdienu zeme mums sanāk- pašu latviešu atvaļinājuma galamērķis. Bet kas notiek ar mums, ar tiem, kas paliek?
Manā dzīvē ir ienākusi otra zeme, kura tuva sirsniņai, nekad jau, protams, nestāvēs ne tuvu Tēvzemei, bet tomēr. Un reizēm gribas domāt, kas ir tas, kas mani attur no spārnu izplešanas un aizlaišanās kaut kur uz kādu laiku. Princips? Lielā Tēvzemes mīlestība? Iedoma, ka tā būtu nodevība pret tiem, kas cīnījās un nepadevās, lai cik grūti nebūtu? Nevēlēšanās nonākt pretrunās ar to, ko gadiem esmu skandinājusi? Vienkārši bailes?
Esmu iemesta atpakaļ savā vāveres ritenī un nežēlīgā kārtā atelpa, kuru it kā sajutu esot prom, nav devusi nekādu paliekošo atvieglojuma sajūtu. Liekas, ka man no tiesas par labu nāktu aizlidot, bet...no problēmām aizbēgt? Var? Nevar? Vai tā būtu bēgšana vai jauns sākums?



Es ilgojos pēc Turcijas, ļoti, ļoti, bet, kad biju tur, tad nespēju pārdzīvot ilgas pēc mājām- izvēle pavisam vienkārša- ar laiku ilgas pēc svešas zemes pāries, bet pēc mājām nepāries nekad. Vai esmu gatava sadzīvot svešumnā ar tukšuma sajūtu, kuru rada Latvijas smaržas, garšas, krāsu, elpas trūkums?
Tas nekad nepāries.

Nespēju noticēt, ka jau 11 dienas esmu mājās. Ir tā it kā Turcijas nemaz nebūtu bijis vai arī tā būtu tikai saldi nosapņota kādā atelpas mirklī. 4,5 mēneši šķita mūžība, tagad tas ir tikai mirklis, kurš atnesa kārtīgu svaiga gaisa kampienu un nu mani ir atstājis, lai atkal smoku.
Es vienmēr esmu mīlējusi Latviju kā daļu sevis, tā arī ir daļa manis un to nekas nespēs mainīt, bet kā jau cilvēkam man bieži gribas aizbēgt pašai no sevis un pie laba ātri pierod - Turcijā es nebiju meita, māsa, veca draudzene, literāts, kultūriste pat ne Agrita tādā veidā kā manu vārdu latvieši izrunā, es biju dzīvokļa biedrene, ārzemniece, jauna paziņa, draudzene, elpa, tur man spogulī pretī vērās cita seja, kura jā, protams, bieži bija ilgu nomocīta, bet Cita! Citām domām, citām sāpem un citiem priekiem.
Braucot prom es teicu, ka esmu gatava atgriezties īstajā dzīvē, šodien es neesmu droša vai gribu, lai šī būtu mana Īstā dzīve. Un runa nav par valsti, kurā dzīvoju, runa ir par Dzīvi, kuru dzīvoju.

Turklāt man tik ļoti pietrūkst manu turku draudziņu.

05.05.12

Šī diena mani nelutina, nu nemaz! Pēc skaistiem svētkie, vakadien, šodien jūtos dikti vinetuļi. Visa kā man daudz, bet tik un tā.. Nu Jūs jau ziniet. :)
Pārbraucu mājās no darba un devāmies pie Anitas skatīties hoķi, cerībā, ka varbūt latvieši mūs iepriecinās. Jā, nu krievus mēs neuzvarējām, par to var paārdīties, bet lielākā sāpē, ka izskatījās, ka neviens, Neviens šai spēlē pat nemēģināja spēlēt kā pieklājas, ne ātruma, ne azarta- ne kā!
Protams, viegli jau vainot, tā pat malači puiši, galu galā hoķis paliek hoķis un Ir forši latviešu "bariņā" (3 meitenes :D ) svinēt latviešu hokeja svētkus un jūsmot par 2 iesistajiem vārtiem, bet nu..
Lab i, latviska sajūta bija tik un tā.
Citreiz pastāstīšu Jums arī par mūsu 4. maija svētku vakariņām :) Bij forši. Ir forši stāstīt cilvēkiem par mūsu svētkiem, Ir forši būt latvietei :)

Divas nedēļas nodzīvojusi bez interneta vairs nemaz nezinu, ko lai jums izstāsta. 21. gadsimtā internets ir tik ļoti nepieciešams, ka pilnīgi šausmas. Sevišķi jau, ja esi 3000km attālumā no mājām.
Šodien ir 20. aprīlis, jā, jau 20. aprīlis un tas nozīmē, ka Turcijā paredzētais laiks ir jau pāri pusei. Godīgi sakot, es, protams, par to tikai priecājos. Nepārprotiet, šeit iet forši, bet 20.jūnijā es būšu ļoti, ļoti laimīgs mājāsbraucējs :)
Mēģināšu lēnām visu pēc kārtas izstāstīt, bet mazliet vēlāk, tagad jāpapļāpā ar Dagmāru skaipā.

Bilecik.

Pēc garas darba nedēļas un cītīgas gatavošanās šodien devos uz Bilecik (pilsēta stundas attālumā no Eskišehiras), lai turku studentiem mācītu english speaking class vietējā language school. Modinātājs zvanīja 7 no rīta un jāatzīst, ka pamostoties mani pārņēma mini panika, likās, ka esmu iekūlusies pienākumos pāri savai galvai, taču brīnumainā kārtā, jo tuvāk nāca ceļā došanās laiks, jo drošāka un pat pacilātāka es jutos. Galu galā mani studenti ir A2 un B1 grupas, tātad diez gan zema līmeņa, tātad ar manām angļu valodas zināšanām vajadzēja pietikt.

Tā nu ap 9.30, veiksmīgi nonākusi Eskišehiras autoostā es sēdēju autobusā un gaidīju, kad mēs izbrauksim, jo Biledžikā man bija jābūt jau 10.30. Mana vieta, protams, nu bet protams, bija blakus vecai turku sievietei, kura neslēpa savu interesi par gaišo rudmati tai blakus- runāja ar mani, aiztika mani, pavisam reāli pieskārās man!!! -saķēra roku un paglaudīja matus- I mean, seriously? Nu labi, vecs cilvēks utt, bet nu ērti es nejutos, ne pa visam. Tagad, protams, nāk smiekli. 

Ieradusies Biledžikā, protams, turku stilā ar 20min nokavēšanos, satiku savu sagaidītāju- sievieti skaistā turku lakatā, kura angliski īsti nerunāja, bet laipni pavadīja mani līdz valodu skolai. Un tad sākās mans darbs- 5h cītīgi strādājām ar 2 grupām- pirmās 3 ar A2 līmeni- ar viņiem bija diezgan grūti, jo valodas zināšanas bija stipri primitīvas un 2h ar B1 līmeni- ar šiem cilvēkiem jau bija iespējams sarunāties un pat kopīgi pasmieties par maniem "nesmieklīgajiem" jokiem. 

Viena no turku īpatnībām, kura man no vienas puses liekas absurds, jo mēs pie tā neesam pieraduši, bet no otras puses dikti iet man pie sirds, ir viņu mūžīgie pārtraukumi. Ja man ir 3h gara nodarbība, tas nozīmē, ka ik pēc 45 min mums būs kārtīgs 15min pārtraukums, kurā man piedāvās tēju (turku dievīgo tēju, mmm), kafiju vai kādu fast food. Starpcitu, starpbrīžos tusēties skolotāju galā ir varen forši :D Tā pat arī, ja ir jābrauc kaut kur ar autobusu, ik pēc 1h, 2h būs kārtīgs atpūtas mirklis kādā iebrauktuvē- forši, protams, izlocīt kājas, bet, ja jābrauc piem. uz Kapadokiju ir 9h, tad šķiet, ka ātrāk mēs tur nokļūtu, ja ik pēc 5min mūs kāds nedzītu izlocīt kājas. Universitātē gan šie biežie pārtraukumi diezgan noder, sevišķi basic photography lekcijā, kura manām smadzenēm liek ne pa jokam kūpēt.

Nu tātad šodien es guvu ļoti vērtīgu un patīkamu pieredzi, stāvēt klases priekšā, mācīt, stāstīt, skaidrot lietas bija ļoti interesanti, turklāt Biledžika ir dikti jauka, maza, zaļa pilsētiņā.

Lai aizpildītu laiku līdz autobusam uz Eskišehiru viens no valodas skolā satiktajiem jauniešiem aizveda mani uz pulksteņa torni, kuru Osmaņu impērijas laikā tur uzstādījis viens no sultāniem. Šis tornis ir Biledžikas simbols un Biledžika, starpcitu, ir pilsēta, kurā piedzima Osmaņu impērija.  

Duman.

Kāpēc gan jāpērk/jāpieņem suns, ja suni var vienkārši uz pāris dienām aizņemties?
Lai cik grūti man arī to izprast nebūtu, mana dzīvokļa biedrene, kurai ļoti patīk dzīvnieki ir atstiepusi mājās dikti jau nu jauki kucīti - Duman. (tulkojumā -Dūmi :D) Tas, ka kucīte viņai visu laiku skraida pakaļ un veids kā viņa ar kustonīti sarunājas, neapšaubāmi liecina, ka viņai ir laba sirds, jo dzīvnieki jau redz tādas lietas jūt, lai gan par to, ka mana dzīvokļa biedrene ir patiesi labs cilvēks es nekad neesmu šaubījusies, pat ne tad, kad nakts vidū eju lamāties :D Jocīgākais visā šajā ir tas, ka viņa sunīti vienkārši aizņēmusies no draudzenes uz pāris dienām, jo viņai ļoti patīkot suņi. Duman pirmās dienas acīm redzami bija ļoti saskumusi, jo ir aizvesta no mājām bez jebkāda iemesla un atrodas svešu cilvēku apgādībā.

Es gan arī mazliet egoistiski priecājos par dzīvnieka klātbūtni, lai gan dižā kontakta mums īsti nav, esmu es patiesi īsts kaķu cilvēks. Bet dzīvnieka dzvēselīte paliek dzīvnieka dvēselīte. :)

Papukstēšu.

Sapriecājos jau nu es dikti, ka Eskišehirā sācies pavasaris. Kā jau teicu, ļāvos pavasara vējam un tas mani ielika gultā uz veselu nedēļu. Mocījos arī ar sirdi, nezinu, laikam jau pati nemanot tomēr uzkrāju sevī pārmaiņu un to- esmu prom no mājām stresu. Nezinu vai jau pasūdzējos jums vai ne, bet manā dzīvoklī miera nav ne mirkli. Patiešām- turku  meitenes nerunā, viņas spiedz!!! Turku meitenes naktīs neguļ- viņas guļ pa dienu!!! Turku meitenes nav spējīgas gulēt vienas- viņas pievelk pilnu dzīvokli ar saviem draugiem, kuri spiedz kopā ar viņām visu nakti un tad te arī guļ!!! Turku meitenes neizdzen savus draugus no mājām arī no rīta- viņas ļauj viņiem te nīkt diennaktīm!!! Tā nu latviešu meitenei nav miera, konstanti nāk miegs un ir neizsakāma vēlme kaut uz dienu nonākt pilnīgā klusumā, lai būtu iespējams kaut savas domas sadzirdēt. Oficiāli mēs šeit dzīvojam 4, reāli katru nakti te dzīvojas vidēji kādi 8 cilvēki.
Labā ziņa gan ir tāda, ka būšu laikam tikusi no baciļa vaļā, šodien jūtos daudz labāk, esmu gan pārgurusi līdz nāvei, jo pretēji visiem maniem agrākajiem apgalvojumiem šodien es sajutu, ka manā galvā pakustējās smadzenes. Ir sākušās mid term exam nedēļas. (kopumā tādas ir 2) No rīta man un vēl 2 latviešu zeltenēm History of the 20th century lekcijā bija jāprezentē kāds 20gs. notikums. Tad nu mēs tā skaisti un no sirds izrunājāmies par -The Annexation of Latvia by The Soviet Union in 1939-1940. Lielīties es negribu, jā, nu mazliet gribu, bet negribu- atkārtošos- austākās izglītības, nē, izglītības līmenis Latvijā ir patiesi augsts, novērtēsim to, mīļie cilvēki, jo tas prezentācijas, kuras es līdz šim esmu dzirdējusi nav pat pamatskolas līmenī, nē nu labi, dažas ir tīri labas, bet, ja prezentācija ir laba, tad angļu valoda kādā mums to pasniedz ir tāda, ka neko nevar saprast, lieklas- francūži runā franciski, spāņi spāniski, turki turciski utt. Jā, nu es laikam šobrīd izklausos tā it kā degunu būtu iegrūdusi mākoņos, bet es nopietni runāju.
Pēc strsainā rīta nāca gara, šī semestra grūtākā lekcija un tad 18 bija laiks rakstīt eksāmenu - Cultural Haritage of Turkey. Gara diena no 9.30 līdz pat 19 un es atnāku mājās un, protams, dzīvoklis pilns ar turkiem un viena meitene man vēl uzprasa- "Why are you always sleeping? Always when I come here you are sleeping." Seriously? Pirmkārt, es noteikti negulu, kad viņa te ir, jo man ir jābūt manāmi iereibušai, lai šajā troksnī aizmigtu, otrkārt, ja viņa nāktu ciemos pa dienu nevis nakts vidū, es varbūt arī nevāļātos bezmiega agonijā pa gultu. Nē nu nopietni!

Labs ir, esmu nolaidusi tvaiku, redz kā erasmus nav tikai traļi vaļi esmu svešā zemē un esmu laimīga.
Es gan arī nekad neloloju ilūzija, ka spēju būt patiesi laimīga svešā zemē.

Pavasaris.

Beidzot Eskišehirā ir ieradies pavasaris! Gaiss smaržo pēc Baldones pirmajām dārza ballītēm, pēc bērzu sulām, talku ugunskuriem, pumpuriem, jauniem kumeļiem un pirmajiem treniņiem siltajā pavasara saulītē. :)  Bet šeit neka no tā visa nav. Man pietrūkst Baldones pavasara.

Jā, šeit ir jauki, ir silti un smaržīgi, bet Turcijas pavasaris nav zaļš un sulīgs kā Latvijā. Saule ir tik dedzinoša, ka viss ir sauss. Vienu dienu bija ziema ar sniegu un salu, nākamajā dienā pienāca pavasaris ar izkaltušu zāli un spēcīgu sauli. Nav izkusušā sniega izveidotās ūdens peļķes vai mini strautiņi ceļa malā, nav plaukstošu pumpuru vai pirmo zaļo zāles stiebriņu. Latviešu meitenēm gribas zaļumu, trūkst īsta pavasara.

Tātad pārbraucām no Kapadokijas un Eskišehirā bija iestājies pavasaris. 5dien aizbraucām no ziemas, 7dienas vakarā pārbraucām jau pavasarī. 1dien devos uz skolu pavasara mētelītī, smaidīga, laimīga, saules apspīdēta, pavēru mēteli, noņēmu lakatu un uzminiet nu, kas ar mani notika.. :D Protams, nolikos slimības gultā. Latvijā vienmēr esmu bijusi gudrāka- neļauju pirmajām pavasara dienām sevi apmuļķot, bet es laikam tik ļoti biju gaidījusi, kad varēšu staigāt pa Turcijas ceļiem un neceļiem un izbaudīt siltumu, ka šoreiz zaudēju modrību. Bet man jāsaved sevi kārtībā, jo 6dien ir paredzēts pārbrauciens ar riteņiem uz Sazova park. Jādzer tējiņas un jāēd gardie Turcijas banāni :) 

Dzimšanas diena.

Jāatzīst, ka svinēt savus svētkus tālu prom no ģimenes un draugiem ir diez gan skumji, svētku sajūta šādā gadījumā ir ļoti minimāla, bet diena bija jauka tik un tā. 9. marta vakarā dzīvokļa biedrenes mani aizvilka uz vienu bāru, jā aizvilka, jo īpaša iekāriena nekur iet man nebija. Aizgājām, pasūtījām aliņu, kurš neskatoties uz to, ka bija vislētākais un garšoja pēc ūdens ar pāris alus pilieniem, bija viena kārtīga, laba latviešu izlejamā aliņa cenā, bāra cenā, protams. Brenguli lētāk var dabūt, aiii, nu tā ir latviešu meiteņu sāpe :D  Vakars gan galu galā izvērtās dikti jauks, dzīvokļa biedrenes bija sarūpējušas pārsteigumu, ienesa kūku ar svecītēm, uzdāvināja man ļoti atbilstošu dāvanu, viņas mani ir atkodušas :D Pēc bāra devāmies uz vafeļu ēstuvi un es pirmo reizi dzīvē ēdu tādu vafeli - pildītu ar visu ko- augļiem, mērcēm, krāsainas šokolādes gabaliņiem un vēl sazin ko. Tas turkiem raksturīgs- visu ko sabāzt ēdienos- ja maize tad pildīta ar entajām piedevām, ja kartupelis, tad pildīts entajām piedevām, ja burgers tad pildīts entajām piedevām (pat rasolu!) ja saldais, tad pārpildīts entajām piedevām :) Nē, nu es jau nesūdzos, man kā latvietei, kura pieradusi pie mazmazītiņiem burgeriem vai knapi saskatāmiem kūkas gabaliem Latvijas ēstuvēs, šī ir tīrā bauda :) Turklāt nav nekāds noslēpums, man patīk labi paēst.
10. marta rītā mani gaidīja Madaras pārsteigums - brokastīs gardas pankūkas un pavasarīgs puķu pušķis turku garā :) Pēc brokastīm bija laiks apdāvināt pašai sevi un es ar Kenanu un viņa brāli devos uz tuvāko stalli, kurš atrodas nedaudz ārpus pilsētas, lai Beidzot atkal būtu zirga mugurā. Tas bija vienreizēji!!! Man tika piešķirts skaists sirmītis - Paskāls, kurš kādreiz startējis skriešanās sacensībās. Mums mazliet nesakrita, protams, viņš audzināts citādi, viņa jātnieki, treneri izmanto nedaudz savādākas metodes, bet kopumā šķiet uz beigām atradām kopīgu valodu. Atkārtošos, tas bija vnk lieliski! Protams, kājas man pēc jāšanas sāp vēl šodien :D Tā ir, kad zaudē skilu :D

Atgriežoties no staļļa bija laiks ķerties klāt vakariņu gatavošanai. Biju uzaicinājusi pāris cilvēkus ciemos, gribējās ko mierīgu, par spīti tam, ka Kenans izrādās bija gribējis man uzrīkot pamatīgu ballīti. Man prāts uz trakulībām nenesās, tā ka mēs paēdām, iedzērām vīnu un daudz pļāpājām. Kad devos čučēt atvēru savus interneta portālus un salasījos daudz laba vēlējumus no mājām, paldies, draugi. :)

Neskatoties uz to,ka diena bija izdevusies, starp citu arī laika apstākļi bija lieliski- spīdēja saulīte un gaiss smaržoja pēc pavasara, man noteikti gribēsies atzīmēt savus 22 kopā ar saviem mīļajiem, tā ka gatavojaties ;)

      Lūk daļa no manu dzīvokļa biedreņu dāvanas :) Nu es tak saku, ka šīs mani jau atkodušas :D

      Šis uzraksts tapa vafeļu ēstuvē uz sienas. Man ir pilnīgi traka, bet absolūti burvīga dzīvokļa biedrene.

                                                                          Paskāls.

Ankara trip.

Pagājušajā nedēļas nogalē ESN rīkoja braucienu uz Ankaru. Ankara ir Turcijas galvaspilsēta, jā, Ankara, ne Stambula kā daudzi, tajā skaitā mani pirms kāda laika, domā. Neapšaubāmi Stambula ir kultūras galvaspilsēta, bet valdība strādā Ankarā.
Sestdienas rītā pēc pāris glāzēm lēta vīna iepriekšējā vakarā, mēs devāmies uz universitātes autobusu, lai pavadītu kādas 4 stundas ceļā pa kalniem un lejām uz Ankaru. Mēs bijām aptuveni 30 erasmus un esn cilvēki un ceļš turp bija mierīgs. Iebraucot Ankarā aiz loga pavērās īsta, riebīga ziemas diena ar sniegu, vēju un aukstumu. (Eskišehirā lēnām tuvojas pavasaris, Anakarā vēl ne.) Pirmais apskates punkts bija Ataturka mauzolejs. Mīļie, tas tik bija kaut kas. Mūs pārņem divējādas sajūtas- no vienas puses mazliet atsita PSRS, jo Ataturks tiek pacelts Dieva augstumā, viss tiek apsargāts, tiek sludināta viņa ideoloģija un viņa izcilais raksturs, labā daba, gudrais prāts utt. No otras puses, tas tiešām ir iespaidīgi, skaistas celtnes, gleznas, skulptūras, izstādes, karogi, simboli utt.
Es vienmēr sevi esmu uzskatījusi par nacionālisti, šeit staigāju ar Latvijas karodziņu pie krūtīm, es mīlu savu zemi, protams, bet nu turki.. Ja tu nostājies vienā punktā un pagrozi galvu apkārtu, tu redzēsi vismaz 3,4 Turcijas karogus plīvojam. Tie ir izkārti uz katra soļa, iekārti pat dzīvokļu logos un, protams, visur ir Ataturka bildes, skulptūras, pieminekļi, sejas cilņi utt. Lūk tā ir tauta, kas lepojas ar savu identitāti un mīl savu zemi.

                                                                     Turku vīri.

                                           Erasmus studenti. Fonā Ataturka mauzolejs.

Un šis ir Ataturka simboliskais sarkofāgs. Viņa mirstīgās atliekas atrodas telpā zem tā. Šajā telpā ieiet nevar, bet ir uzstādītas kameras, lai var apskatīt kā tur izskatās. Tur atrodas daudz dažādu simbolisku lietu- smilšu urnas, karogi utt.


Labi, atgriežoties pie Ankaras brauciena- Pārsaluši līdz nāvei pēc Ataturka mauzoleja devāmies uz Ankaras centru apskatīt pirmo valdības ēku, kur, protams, atkal - Ataturks, viņa personīgo mantu izstāde, runu ieraksti utt. Izstaigājām pāris muzejus un devāmies ēst turku pusdienas- ņam, ņam.
Turki ļoti daudz ēd maizi (Ekmek) visādos veidos. Viņu maize ir ļoti, ļoti garšīga, bet nemaz nelīdzinās mūsu maizei, ir balta un uzbarojoša. Tad nu mums atnesa siltu maizi, salātus un šo to, ko baltu gals īsti nespēja saprast un tad nāca pats labākais- gaļa. Kebab gaļa, vistiņa un kaut kas līdzīgs kotletēm - ēd ko gribi, cik gribi. Ļoti garšīgas pusdienas un pēc ēšanas, protams, turku tēja- tā nu ir svēta lieta, turklāt pārsteidzoši garšīga, ņemot vēra, ka man melnā tēja ne īpaši garšo.

Pēc pusdienām devāmies uz mūsu hosteli, kur notika iesildīšanās pirms došanās uz klubu, kur Ankaras esn rīkoja ballīti erasmus studentiem no Ankaras un mūs bija uzaicinājuši kā viesus. Hostelī kārtīgi izsmējāmies, papļāpājām ar erasmus Baltic state galu,(šajā semestrī mūsu universitātē ir 11 lietuviešu, 6 igauņu un 3latviešu ersmusnieki) uzrīkojām ballīti divvietīgā istabā, kura pāris stundu laikā piepildījās ar visiem erasmusiešiem :D

Svētdiena jau bija siltāka diena. Pēc pāris stundu miega mums gan tā nelikās. Devāmies uz Ankaras pilsdrupām, kuras atrodas čigānu rajonā. Interesants skats pavērās.
Katrā ziņā bija forši maliet izvēdināt galvu un izbraukt no Eskišehiras. Nevaru vien sagaidīt nākamo braucienu.

 Viena no mūsu pasniedzējām mums uzdeva aizbraukt uz šo muzeju, nofotografēties un par to viņa eksāmenā mums piešķiršot +15 punktus. Muzejā iekšā,diemžēl, netikām, bet nofotografējāmies pie tā, cerams izdosies mazliet pašmaukties :D

                                                                       Pilsdrupas.

                                                               Ceļš uz Eskišehiru.

Darba nedēļa.

Aizgājusī nedēļa bija pirmā īstā darba nedēļa, kad lekcijas reāli arī notika. Protams, man kā akadēmija studentei šī slodze liekas smieklīga, nē, ne smieklīga, bet pat nožēlojama, jo, nekad nebūtu ticējusi, ka tā teikšu, esmu izsalkusi pēc mācībām, coomoon - 1dien, 2dien mums ir pa vienai lekcijai, turklāt absolūti izklaidējošai un  vieglai lekcijai, kurā nekas īsti nav jādara. Labi, 3dienas rādās mazliet gaišākā tonī, jo diena sākas 9 un beidzas vien 20. Un trešdien vismaz ir jāpakustina smadzenes, turklāt basic photography man varētu sagādāt pamatīgas problēmas. 4dienas mums ir brīvas un piektdien atkal viena lekcija- sociology and religion- jā, nu tas ir mazliet nopietnāk, bet nu anyway.
Tātad erasmus dzīve ir modelēta tā, ka man vienkārši ir jāballējas visu laiku, jo nekā cita, ko darīt nav. :D
Nevaru vien sagaidīt, kad mana fakultāte uztaisīs manu studentu identifikācijas karti, lai es varētu sākt izmantot bibliotēku, jo seriosely, vismaz kādu grāmatu gribētos palasīt.
Visādi citādi darba nedēļa bija patīkamas pārmaiņas pēc bumbulēšanās apkārt. Pāris dienas spīdēja saulīte un bijas sajūta, ka pavasaris ir te pat aiz stūra. Mūsu universitātes kempus, starp citu ir vienkārši burvīgs- maza pilsētiņa, kuru ieskauj kalni :)

Visual Culture in Turkey.

Šodien tad nu beidzot notika pirmā lekcija - Visual Culture in Turkey. Mēs visi esam pielādēti pilni ar klišejām par Turciju, par to kā viņi dzīvo, kā izskatās, kam tic utt, pat tūrisma reklāmās Turcija attēlota kā arābu zeme ar  apburošām kūrorta pilsētām. Es parādīju mūsu atvadu ballītes, kura bija turku stilā, video Kenanam, teiksim tā - viņš nebija laimīgs :D "You thought that we look like that, really? :O" Šī lekcija mūsu uzskatus sagraus. Turcija pirmkārt, nav arābu zeme(!!!), otrkārt, šeit nejāj uz kamieļiem un nevalkā turbānus, silti visu gadu ir tikai Antālijas galā, vīriešiem nav entās sievas, sievietes nestaigā parandžās, visi turki nav pārliecināti musulmaņi, Turcijā dzīvo arī kristieši, visi turku vīrieši nav nogribējušies uzmācīgi tipiņi utt, utt.
Šīs lekcijas ietvaros mēs iepazīsim īsto Turciju - mutation of culture - tā pasniedzējs raksturoja to, kas šobrīd notiek Turcijā un man ir neizsakām prieks, ka mums dota iespēja redzēt pāri tūrisma reklāmu un aizspriedumu slānim.
Rīt sāksies arī turku valodas online kursi. Es stipri šaubos, ka es reāli kaut ko onlainā iemācīšos, bet nu tad jau redzēs.
Darba nedēļa ir sākusies, nu tad beidzot! :)

Koncerts.

Vakar bijām Eskišehiras simfoniskā orķestra koncertā. Tas bija vairāk kā lieliski. Sēdēju krēslā un jutu kā man sāp dvēsele, pavisam nopietni. Esmu sailgojusies pēc kultūras, tāpēc vēlreiz uzsvēršu, cik ļoti priecājos, ka rīt BEIDZOT sākas mācības.
Jā un biļete uz koncertu maksāja tieši 3 turku liras. Mīļie, tas ir apmēram 1ls. Nu vai nav smieklīga nauda par aptuveni 2h garu, ļoti kvalitatīvu, ļoti emocionālu un vispār vienkārši lielisku koncertu?
Bet šodien pirmo reizi biju ārzemju kinoteātrī, turklāt vēl uz turku filmu. :D Stāsts bija par Konstantinopoles ieņemšanu 1453. gadā. Šis mirklis un Turcijas republikas izveidošana Ataturka vadībā ir divi ļoti svarīgi, ja ne svarīgākie mirkļi turku tautas vēsturē. Lēnām sāku izprast dažādas šīs kultūras nianses, tas ir patīkami, protams, esmu tikai pašā ceļa sākumā. Lai gan filma bija turku valodā, tas bija ļoti iespaidīgi, jo šī esot līdz šim dārgākā filma, respektīvi filma ar vislielāko budžetu turku kino vēsturē. Ja nu kādam interesē nosaukums - Fetih 1453. (http://www.youtube.com/watch?v=5HoR9_VdAXc) Kara filmu cienītājiem tas būs īsts gardums.

Orientation days.

Mums par prieku 22. un 23. februāris bija erasmus orientation days. Ir mazliet jau apnicis ballēties un nīkt pa māju, gribas kaut ko darīt, gribas mācīties, tad nu beidzot mums bija izdevība satikt pārējos erasmus studentus, kuri nu jau sabraukuši. 22. februārī ESN cilvēki (international exchange student network) mūs izvadāja pa abiem Anadolu universitātes kempusiem. Savējo mēs jau bijām izpētījušas kopā ar Kenanu, bet otrā - inženieru kempusā vēl nebijām bijušas. Un woow, pat pieverot acis uz to, ka tur ir lidosta un burvīgi kalni visapkārt, tur, mīļie, it tāda sporta zāle, ka man mute palika vaļā. Ja tas nebūtu tik tālu no manām mājām, es noteikti tur regulāri piestaigātu. Sporta zāles apmeklējumi man nenāktu par sliktu, jo turku fast food sekas es jau sāku just :D 

22. februāra vakarā devāmies iemēģināt ūdens pīpes. Protams, nekā citādāka šajā procesā nav, tas pats vien, kas mūsu Latvijas pieredzē, bet nu pats par sevi - Turcija, ūdens pīpe- tas ir vismaz reizi jāizdara.

       Pasēdējām mūsu dzīvoklītī ar Anitu - meiteni no Kultūras akadēmijas, kura šeit ir jau otro semesti.

23. februārī devāmies apstaigāt pilsētu, arī to jau ar Kenanu plus mīnus bijām izdarījušas, bet nu atkārtošana zināšanu māte, tāpēc, protams, devāmies ar visiem. Labākais gan nāca vakarā- welcome dinner un welcome party. Sākotnēji man sametās dikti neērti, jo mēs sapucējušās iegājām smalkā restorānā, kur notika welcome dinner, apsēdāmies pie galda, bet man nebija ne mazākās jausmas, ko darīt tālāk - viss tik šiki, entās dakšiņas, glāzes, salvetes. Katrā ziņā, es, vienkāršā lauku dvēsele :D, nekad dzīvē nebiju bijusi tik smalkā vietā. 3 ēdieni, dzīvā mūzika, gards vīns utt. ESN cilvēki bija krietni pacentušies. Welcome party gan bija mazliet par daudz, jā klubs smalks, mūzika, nuuu ballīšmūzika, bet pēc visa bijām jau tik nogurušas, ka īsti vairs nenesās uz ballēšanos, tā vietā es ik pa laikam nozudu tualetē, jo tā bija vienīgā vieta, kur ir iespējams parunāties :D 

                                          Beidzot satiku arī kādu zirguci :) "Erasmus horse :D"

 Eskišehirā atrodams tāds akmens, no kura viņi taisa visādus brīnumus. Dikti daudz dažādas pīpes, rotas, šaha figūriņas utt. Pozējam :D

                                                       Stikla muzejs. Tas bija skaisti.

Erasmusieši šķiet ļoti forši cilvēki un jau nākamās nedēļas beigās gaidāms mūsu pirmais kopīgais brauciens uz Ankaru. Jācer, ka mans sentiments pēc mājām ātri vien pāries. (Jā, es te mazliet skumstu pēc Latvijas ik pa laikam, bet tāda jau laikam es vienkārši esmu :) )

Passport night.

Katru pirmdienu viens no vietējiem bāriem- Delmundo rīko passport night. - Parādi pasi un dabū vienu 0.3 aliņu pa velti. Tas, protams, ir tīrākais mārketinga triks, jo pirmkārt, 0,3 ir vienkārši smieklīgs tilpums un otrkārt, kurš normāls students gan apstājas pie viena aliņa :D Nu labi, neskatoties ne uz ko šī vieta man pagaidām patīk visvairāk no visām, jo tur valdošā atmosfēra man atgādina ko ļoti pazīstamu. Tas nav tipisks turku bārs, bet gan drīzāk kaut kas mūsu pašu Cubas stilā. Katrā ziņā, man patīk, vakar gan, protams, iepriekš minētās akcijas dēļ viņš bija dikti pilns un man galīgi nenesās uz skaļu socializēšanos ar svešiem cilvēkiem.

Tad nu pēc Delmundo aizgājām pie Serkana, kura dzīvoklītī mierīgā garā malkojām vīnu, klausījāmies Star FM (tieši tā) un mīļojām viņa superīgo suni. Ja Jūs zinātu, cik ļoti man pietrūkst dzīvnieku. Mana dzīve atpakaļ mājās  ir saistīta ar dzīvniekiem un man šis kontakts ir ļoti vajadzīgs, tāpēc biju pārlaimīga, kad Serkans pirmo reizi parādījās ar savu skaisto zelta retrīveru, kura vārds starpcitu ir - Şanslı jeb latviski - Laimīgais.
Suņu gan te it kā netrūkst, ja mums Latvijā ielas pilnas kaķiem, tad te visapkārt guļ ielas suņi. Paskatīties uz viņiem ir jauki, jo viņi tādi miermīlīgi un mīļi izskatās, bet nu klāt gluži iet negribas, ej nu sazin, tomēr ielas suns.

Tirgus diena.

Esam nolēmušas, ka pirmdienas būs mūsu iepirkšanās dienas, jo vienā no šķērsielām pa ceļam uz universitāti tad tiek rīkots tirgus. Pagaidām gan vēl nav īsti sezona, bet nespēju vien sagaidīt, kad ap aprīli sāksies zemeņu un citu ņammīgu augļu laiks. Tā pat siltā laikā mums noteikti būs ko darīt pie lakatiņpārdevēju u.c. stendiem. Šodien gan drēbēm metām līkumu, jo, lai gan ārā spīd saule, diena nav no tām siltākajām. 

Lai uzturētu siltumu pārdevēji kurina uguni tādās kā četrstūrainās metāla kastēs, nu nezinu, cik nu tas dod siltumu, bet dūmi gan bija pamatīgi smirdīgi, pārnācu mājās ar galvassāpēm un sasmakušām drēbēm. 

Pirmā skolas diena.

Vakar biju apņēmusies mierīgi savest sevi kārtībā, noskatīties jaunāko Grejas sēriju un iet laicīgi gulēt.. Jā, protams! Greju es noskatījos, bet pēc tam manas istabiņas durvis pavēra dzīvokļa biedrene - "Do you want some votka?" Viņas draugi bija atnesuši ļoti garšīgu zemeņu šnabi, tā nu mēs, protams, uzrīkojām ballīti mūsu virtuvē un tikai pateicoties veselajam saprātam es ap 02.00 aigāju gulēt.
Šorīt cēlāmies agrāk kā parasti - ap 9.00, jo 11 bija jābūt skolā, kura atrodas kādu 20min gājienā no mūsu dzīvokļa. Kempus gan, kā jau teicu, ir milzīgs, tā ka vēl 10min paiet kamēr mēs aizstaigājam līdz vajadzīgajai ēkai.
Ieejot kempusā mēs braši soļojām uz mūsu fakultāti (Humanities), jo pēc Kenana stāstītā mūsu pirmajai lekcijai- Visual culture in Turkey vajadzēja notikt tur, bet... Ieejot fakultātē mēs ar pirkstu bakstījām savā lekciju sarakstā, lai kāds parāda, kur tieši mums jāiet, bet tā kā angliski viņi ņi bum, bum, tad kaut kā ar žestu palīdzību pirmais no mūsu palīgiem aizsūtīja mūs gandrīz pāri visam milzīgajam kempusam uz bibliotēku. (protams, šajā mirklī mēs jau kavējām pirmo lekciju), nonākušas pie bibliotēkas mēs atkal centāmies izspiest kādu informāciju no apkārt esošajiem studentiem, kuri mūs sūtīja atpakaļ uz mūsu fakultātes galu, pamaldījušās pa kempusu, 20 min pēc lekcijas sākuma mēs atradām kaut kādu tur ēku, kura nebija ne mūsu fakultāte, ne bibliotēka, protams, un beidzot satikām pasniedzēju. Paldies Dievam, lekcija šodien nenotika, viņš vienkārši apstāstīja, ko mēs darīsim un tas izklausījās lieliski! Jūs, protams, varat iedomāties, ko man nozīmē kavēt, nespēt atrast ceļu - stress, dusmas, savilktas uzacis :D Tas ti bij rīts!

Lūk ieeja mūsu kempusā. Katru dienu mums nāksies kāpt kalnā, lai nonāktu līdz mūsu fakultātei. Eskišehirā atrodas vēl arī otrs Anadolu universitātes kempus, kurā mācās inženieri. 

Pirmie iespaidi.

Būs pagājušas jau divas nedēļas, kopš esmu Turcijā. Iespaidu ir daudz, nenoliedzami, bet tagad, kad būtu jāsāk  aprakstīt ikdienas gaitas, ir ļoti grūti atrast vārdus.
Ir sajūta, ka esmu prom jau ļoti ilgu laiku, esmu paspējusi gan izpriecāties no sirds, gan arī pabēdāties, ka neesmu mājās.
Ielidojām Turcijā 7. februārī. Stambula ir milzīga pilsēta, kurā neviens nerunā angliski. Kā izkāpām no metro tā divi dīvaina paskata turki mums pieskrēja klāt, saķēra mūsu somas un vilka mūs uz autobusu firmu - Metro. Mēs, protams, pretojāmies, bet viņi jau "nē" nesaprot. Beigu galā gan autobus, kurš aizveda mūs līdz Eskišehirai bija dikti glauns, ar TV, apkalpojošo personālu, kafiju, cepumiem utt. Jāpiebilst gan, ka braucām 6h, plānoto 5 vietā, tāpēc pēdējo stundu satraukti skatījāmies ārā pa logu, nespējot saprast vai esam jau klāt vai nē. Mūsu erasmus buddy gan visu jau bija nokārtojis, izrādās viņš bija sazvanījis autobusa šoferi, lai uzzinātu, kur mēs esam un, lai pārliecinātos, ka mēs nepabrauksim garā mūsu pieturai. Izkāpjot Eskišehirā Kenans (mūsu buddy) jau mūs gaidīja un aizveda līdz mūsu jaunajam dzīvoklim.
Dzīvoklis ir paliels, mūsu kaimiņienes- divas turki meitenes dzīvo katra savā istabiņā, mēs ar Madaru dzīvojam vienā lielā, vēl te ir neliela dzīvojamā istabiņa un virtuve, pēdējās divas ir vietas, kur notiek ballītes. Mīļie draugi, Jūs droši varat braukt ciemos, jo dzīvoklī vieta noteikti pietiks.
Pēc kārtīga miega 8.februārī Kenans mums izrādīja pilsētu un aizveda līdz universitātes kempusam, kurš ir vājprātā milzīgs. Un tad sākās ballītes, tā kā mācības sākas vien 20. februārī, tad pēdējās divas nedēļas esam pamatīgi noballējušās, satikušas citus erasmusiešus, iepazinušas mūsu dzīvokļa biedreni Hanifi, pagaidām gan tikai viņu, jo otra tikai rīt atgriežas no Izmir- pilsētas, kurā dzīvo viņas ģimene, tāpat esam izbaudījušas turku ēdienus un tradicionālo dzērienu - Raki, kurš garšo pēc lakricas, ir 45 grādus stiprs un ir jādzer kopā ar ūdeni.
Runājot par laika apsākļiem, mīļie, Turcijā ir kārtīga ziema! Nu labi, ne visur un ne tik barga kā Latvijā, bet nu sniega te netrūks un pāris reizes esam paspējušas pamatīgi atsalt. Kenans gan sola, ka uz aprīli bus jau silti, tad redzēsim. Eskišehiru mēdz dēvēt par mazo Venēciju, te pat ir gondolas, pavasarī šeit vajadzētu būt ļoti skaisti!

Iespaidu ir daudz, kā jau teicu un ne pusi es nespēju aprakstīt, bet es apsolos mēģināt būt cītīga rakstītāja, lai varat sekot līdzi manām gaitām ārpusē.

18. februārī bijām Ankarā, jo mums, protams, bija jāpiedalās referendumā, tad nu 3h pastaigājām pa Turcijas galvaspilsētu. Šeit redzams viņu bijušais līderis Ataturks, kuru viņi šeit ļoti mīl, piemin visu laiku un pie sienām tur viņa bildes. Izskatās, ka šo pusgadu šāda veida zirgi bus vienīgie, kuru tuvumā es būšu.

Raki vakars. Šerefe (priekā) ar Kenanu.

Līdz vēlākam.