Nespēju noticēt, ka jau 11 dienas esmu mājās. Ir tā it kā Turcijas nemaz nebūtu bijis vai arī tā būtu tikai saldi nosapņota kādā atelpas mirklī. 4,5 mēneši šķita mūžība, tagad tas ir tikai mirklis, kurš atnesa kārtīgu svaiga gaisa kampienu un nu mani ir atstājis, lai atkal smoku.
Es vienmēr esmu mīlējusi Latviju kā daļu sevis, tā arī ir daļa manis un to nekas nespēs mainīt, bet kā jau cilvēkam man bieži gribas aizbēgt pašai no sevis un pie laba ātri pierod - Turcijā es nebiju meita, māsa, veca draudzene, literāts, kultūriste pat ne Agrita tādā veidā kā manu vārdu latvieši izrunā, es biju dzīvokļa biedrene, ārzemniece, jauna paziņa, draudzene, elpa, tur man spogulī pretī vērās cita seja, kura jā, protams, bieži bija ilgu nomocīta, bet Cita! Citām domām, citām sāpem un citiem priekiem.
Braucot prom es teicu, ka esmu gatava atgriezties īstajā dzīvē, šodien es neesmu droša vai gribu, lai šī būtu mana Īstā dzīve. Un runa nav par valsti, kurā dzīvoju, runa ir par Dzīvi, kuru dzīvoju.

Turklāt man tik ļoti pietrūkst manu turku draudziņu.