Visual Culture in Turkey.

Šodien tad nu beidzot notika pirmā lekcija - Visual Culture in Turkey. Mēs visi esam pielādēti pilni ar klišejām par Turciju, par to kā viņi dzīvo, kā izskatās, kam tic utt, pat tūrisma reklāmās Turcija attēlota kā arābu zeme ar  apburošām kūrorta pilsētām. Es parādīju mūsu atvadu ballītes, kura bija turku stilā, video Kenanam, teiksim tā - viņš nebija laimīgs :D "You thought that we look like that, really? :O" Šī lekcija mūsu uzskatus sagraus. Turcija pirmkārt, nav arābu zeme(!!!), otrkārt, šeit nejāj uz kamieļiem un nevalkā turbānus, silti visu gadu ir tikai Antālijas galā, vīriešiem nav entās sievas, sievietes nestaigā parandžās, visi turki nav pārliecināti musulmaņi, Turcijā dzīvo arī kristieši, visi turku vīrieši nav nogribējušies uzmācīgi tipiņi utt, utt.
Šīs lekcijas ietvaros mēs iepazīsim īsto Turciju - mutation of culture - tā pasniedzējs raksturoja to, kas šobrīd notiek Turcijā un man ir neizsakām prieks, ka mums dota iespēja redzēt pāri tūrisma reklāmu un aizspriedumu slānim.
Rīt sāksies arī turku valodas online kursi. Es stipri šaubos, ka es reāli kaut ko onlainā iemācīšos, bet nu tad jau redzēs.
Darba nedēļa ir sākusies, nu tad beidzot! :)

Koncerts.

Vakar bijām Eskišehiras simfoniskā orķestra koncertā. Tas bija vairāk kā lieliski. Sēdēju krēslā un jutu kā man sāp dvēsele, pavisam nopietni. Esmu sailgojusies pēc kultūras, tāpēc vēlreiz uzsvēršu, cik ļoti priecājos, ka rīt BEIDZOT sākas mācības.
Jā un biļete uz koncertu maksāja tieši 3 turku liras. Mīļie, tas ir apmēram 1ls. Nu vai nav smieklīga nauda par aptuveni 2h garu, ļoti kvalitatīvu, ļoti emocionālu un vispār vienkārši lielisku koncertu?
Bet šodien pirmo reizi biju ārzemju kinoteātrī, turklāt vēl uz turku filmu. :D Stāsts bija par Konstantinopoles ieņemšanu 1453. gadā. Šis mirklis un Turcijas republikas izveidošana Ataturka vadībā ir divi ļoti svarīgi, ja ne svarīgākie mirkļi turku tautas vēsturē. Lēnām sāku izprast dažādas šīs kultūras nianses, tas ir patīkami, protams, esmu tikai pašā ceļa sākumā. Lai gan filma bija turku valodā, tas bija ļoti iespaidīgi, jo šī esot līdz šim dārgākā filma, respektīvi filma ar vislielāko budžetu turku kino vēsturē. Ja nu kādam interesē nosaukums - Fetih 1453. (http://www.youtube.com/watch?v=5HoR9_VdAXc) Kara filmu cienītājiem tas būs īsts gardums.

Orientation days.

Mums par prieku 22. un 23. februāris bija erasmus orientation days. Ir mazliet jau apnicis ballēties un nīkt pa māju, gribas kaut ko darīt, gribas mācīties, tad nu beidzot mums bija izdevība satikt pārējos erasmus studentus, kuri nu jau sabraukuši. 22. februārī ESN cilvēki (international exchange student network) mūs izvadāja pa abiem Anadolu universitātes kempusiem. Savējo mēs jau bijām izpētījušas kopā ar Kenanu, bet otrā - inženieru kempusā vēl nebijām bijušas. Un woow, pat pieverot acis uz to, ka tur ir lidosta un burvīgi kalni visapkārt, tur, mīļie, it tāda sporta zāle, ka man mute palika vaļā. Ja tas nebūtu tik tālu no manām mājām, es noteikti tur regulāri piestaigātu. Sporta zāles apmeklējumi man nenāktu par sliktu, jo turku fast food sekas es jau sāku just :D 

22. februāra vakarā devāmies iemēģināt ūdens pīpes. Protams, nekā citādāka šajā procesā nav, tas pats vien, kas mūsu Latvijas pieredzē, bet nu pats par sevi - Turcija, ūdens pīpe- tas ir vismaz reizi jāizdara.

       Pasēdējām mūsu dzīvoklītī ar Anitu - meiteni no Kultūras akadēmijas, kura šeit ir jau otro semesti.

23. februārī devāmies apstaigāt pilsētu, arī to jau ar Kenanu plus mīnus bijām izdarījušas, bet nu atkārtošana zināšanu māte, tāpēc, protams, devāmies ar visiem. Labākais gan nāca vakarā- welcome dinner un welcome party. Sākotnēji man sametās dikti neērti, jo mēs sapucējušās iegājām smalkā restorānā, kur notika welcome dinner, apsēdāmies pie galda, bet man nebija ne mazākās jausmas, ko darīt tālāk - viss tik šiki, entās dakšiņas, glāzes, salvetes. Katrā ziņā, es, vienkāršā lauku dvēsele :D, nekad dzīvē nebiju bijusi tik smalkā vietā. 3 ēdieni, dzīvā mūzika, gards vīns utt. ESN cilvēki bija krietni pacentušies. Welcome party gan bija mazliet par daudz, jā klubs smalks, mūzika, nuuu ballīšmūzika, bet pēc visa bijām jau tik nogurušas, ka īsti vairs nenesās uz ballēšanos, tā vietā es ik pa laikam nozudu tualetē, jo tā bija vienīgā vieta, kur ir iespējams parunāties :D 

                                          Beidzot satiku arī kādu zirguci :) "Erasmus horse :D"

 Eskišehirā atrodams tāds akmens, no kura viņi taisa visādus brīnumus. Dikti daudz dažādas pīpes, rotas, šaha figūriņas utt. Pozējam :D

                                                       Stikla muzejs. Tas bija skaisti.

Erasmusieši šķiet ļoti forši cilvēki un jau nākamās nedēļas beigās gaidāms mūsu pirmais kopīgais brauciens uz Ankaru. Jācer, ka mans sentiments pēc mājām ātri vien pāries. (Jā, es te mazliet skumstu pēc Latvijas ik pa laikam, bet tāda jau laikam es vienkārši esmu :) )

Passport night.

Katru pirmdienu viens no vietējiem bāriem- Delmundo rīko passport night. - Parādi pasi un dabū vienu 0.3 aliņu pa velti. Tas, protams, ir tīrākais mārketinga triks, jo pirmkārt, 0,3 ir vienkārši smieklīgs tilpums un otrkārt, kurš normāls students gan apstājas pie viena aliņa :D Nu labi, neskatoties ne uz ko šī vieta man pagaidām patīk visvairāk no visām, jo tur valdošā atmosfēra man atgādina ko ļoti pazīstamu. Tas nav tipisks turku bārs, bet gan drīzāk kaut kas mūsu pašu Cubas stilā. Katrā ziņā, man patīk, vakar gan, protams, iepriekš minētās akcijas dēļ viņš bija dikti pilns un man galīgi nenesās uz skaļu socializēšanos ar svešiem cilvēkiem.

Tad nu pēc Delmundo aizgājām pie Serkana, kura dzīvoklītī mierīgā garā malkojām vīnu, klausījāmies Star FM (tieši tā) un mīļojām viņa superīgo suni. Ja Jūs zinātu, cik ļoti man pietrūkst dzīvnieku. Mana dzīve atpakaļ mājās  ir saistīta ar dzīvniekiem un man šis kontakts ir ļoti vajadzīgs, tāpēc biju pārlaimīga, kad Serkans pirmo reizi parādījās ar savu skaisto zelta retrīveru, kura vārds starpcitu ir - Şanslı jeb latviski - Laimīgais.
Suņu gan te it kā netrūkst, ja mums Latvijā ielas pilnas kaķiem, tad te visapkārt guļ ielas suņi. Paskatīties uz viņiem ir jauki, jo viņi tādi miermīlīgi un mīļi izskatās, bet nu klāt gluži iet negribas, ej nu sazin, tomēr ielas suns.

Tirgus diena.

Esam nolēmušas, ka pirmdienas būs mūsu iepirkšanās dienas, jo vienā no šķērsielām pa ceļam uz universitāti tad tiek rīkots tirgus. Pagaidām gan vēl nav īsti sezona, bet nespēju vien sagaidīt, kad ap aprīli sāksies zemeņu un citu ņammīgu augļu laiks. Tā pat siltā laikā mums noteikti būs ko darīt pie lakatiņpārdevēju u.c. stendiem. Šodien gan drēbēm metām līkumu, jo, lai gan ārā spīd saule, diena nav no tām siltākajām. 

Lai uzturētu siltumu pārdevēji kurina uguni tādās kā četrstūrainās metāla kastēs, nu nezinu, cik nu tas dod siltumu, bet dūmi gan bija pamatīgi smirdīgi, pārnācu mājās ar galvassāpēm un sasmakušām drēbēm. 

Pirmā skolas diena.

Vakar biju apņēmusies mierīgi savest sevi kārtībā, noskatīties jaunāko Grejas sēriju un iet laicīgi gulēt.. Jā, protams! Greju es noskatījos, bet pēc tam manas istabiņas durvis pavēra dzīvokļa biedrene - "Do you want some votka?" Viņas draugi bija atnesuši ļoti garšīgu zemeņu šnabi, tā nu mēs, protams, uzrīkojām ballīti mūsu virtuvē un tikai pateicoties veselajam saprātam es ap 02.00 aigāju gulēt.
Šorīt cēlāmies agrāk kā parasti - ap 9.00, jo 11 bija jābūt skolā, kura atrodas kādu 20min gājienā no mūsu dzīvokļa. Kempus gan, kā jau teicu, ir milzīgs, tā ka vēl 10min paiet kamēr mēs aizstaigājam līdz vajadzīgajai ēkai.
Ieejot kempusā mēs braši soļojām uz mūsu fakultāti (Humanities), jo pēc Kenana stāstītā mūsu pirmajai lekcijai- Visual culture in Turkey vajadzēja notikt tur, bet... Ieejot fakultātē mēs ar pirkstu bakstījām savā lekciju sarakstā, lai kāds parāda, kur tieši mums jāiet, bet tā kā angliski viņi ņi bum, bum, tad kaut kā ar žestu palīdzību pirmais no mūsu palīgiem aizsūtīja mūs gandrīz pāri visam milzīgajam kempusam uz bibliotēku. (protams, šajā mirklī mēs jau kavējām pirmo lekciju), nonākušas pie bibliotēkas mēs atkal centāmies izspiest kādu informāciju no apkārt esošajiem studentiem, kuri mūs sūtīja atpakaļ uz mūsu fakultātes galu, pamaldījušās pa kempusu, 20 min pēc lekcijas sākuma mēs atradām kaut kādu tur ēku, kura nebija ne mūsu fakultāte, ne bibliotēka, protams, un beidzot satikām pasniedzēju. Paldies Dievam, lekcija šodien nenotika, viņš vienkārši apstāstīja, ko mēs darīsim un tas izklausījās lieliski! Jūs, protams, varat iedomāties, ko man nozīmē kavēt, nespēt atrast ceļu - stress, dusmas, savilktas uzacis :D Tas ti bij rīts!

Lūk ieeja mūsu kempusā. Katru dienu mums nāksies kāpt kalnā, lai nonāktu līdz mūsu fakultātei. Eskišehirā atrodas vēl arī otrs Anadolu universitātes kempus, kurā mācās inženieri. 

Pirmie iespaidi.

Būs pagājušas jau divas nedēļas, kopš esmu Turcijā. Iespaidu ir daudz, nenoliedzami, bet tagad, kad būtu jāsāk  aprakstīt ikdienas gaitas, ir ļoti grūti atrast vārdus.
Ir sajūta, ka esmu prom jau ļoti ilgu laiku, esmu paspējusi gan izpriecāties no sirds, gan arī pabēdāties, ka neesmu mājās.
Ielidojām Turcijā 7. februārī. Stambula ir milzīga pilsēta, kurā neviens nerunā angliski. Kā izkāpām no metro tā divi dīvaina paskata turki mums pieskrēja klāt, saķēra mūsu somas un vilka mūs uz autobusu firmu - Metro. Mēs, protams, pretojāmies, bet viņi jau "nē" nesaprot. Beigu galā gan autobus, kurš aizveda mūs līdz Eskišehirai bija dikti glauns, ar TV, apkalpojošo personālu, kafiju, cepumiem utt. Jāpiebilst gan, ka braucām 6h, plānoto 5 vietā, tāpēc pēdējo stundu satraukti skatījāmies ārā pa logu, nespējot saprast vai esam jau klāt vai nē. Mūsu erasmus buddy gan visu jau bija nokārtojis, izrādās viņš bija sazvanījis autobusa šoferi, lai uzzinātu, kur mēs esam un, lai pārliecinātos, ka mēs nepabrauksim garā mūsu pieturai. Izkāpjot Eskišehirā Kenans (mūsu buddy) jau mūs gaidīja un aizveda līdz mūsu jaunajam dzīvoklim.
Dzīvoklis ir paliels, mūsu kaimiņienes- divas turki meitenes dzīvo katra savā istabiņā, mēs ar Madaru dzīvojam vienā lielā, vēl te ir neliela dzīvojamā istabiņa un virtuve, pēdējās divas ir vietas, kur notiek ballītes. Mīļie draugi, Jūs droši varat braukt ciemos, jo dzīvoklī vieta noteikti pietiks.
Pēc kārtīga miega 8.februārī Kenans mums izrādīja pilsētu un aizveda līdz universitātes kempusam, kurš ir vājprātā milzīgs. Un tad sākās ballītes, tā kā mācības sākas vien 20. februārī, tad pēdējās divas nedēļas esam pamatīgi noballējušās, satikušas citus erasmusiešus, iepazinušas mūsu dzīvokļa biedreni Hanifi, pagaidām gan tikai viņu, jo otra tikai rīt atgriežas no Izmir- pilsētas, kurā dzīvo viņas ģimene, tāpat esam izbaudījušas turku ēdienus un tradicionālo dzērienu - Raki, kurš garšo pēc lakricas, ir 45 grādus stiprs un ir jādzer kopā ar ūdeni.
Runājot par laika apsākļiem, mīļie, Turcijā ir kārtīga ziema! Nu labi, ne visur un ne tik barga kā Latvijā, bet nu sniega te netrūks un pāris reizes esam paspējušas pamatīgi atsalt. Kenans gan sola, ka uz aprīli bus jau silti, tad redzēsim. Eskišehiru mēdz dēvēt par mazo Venēciju, te pat ir gondolas, pavasarī šeit vajadzētu būt ļoti skaisti!

Iespaidu ir daudz, kā jau teicu un ne pusi es nespēju aprakstīt, bet es apsolos mēģināt būt cītīga rakstītāja, lai varat sekot līdzi manām gaitām ārpusē.

18. februārī bijām Ankarā, jo mums, protams, bija jāpiedalās referendumā, tad nu 3h pastaigājām pa Turcijas galvaspilsētu. Šeit redzams viņu bijušais līderis Ataturks, kuru viņi šeit ļoti mīl, piemin visu laiku un pie sienām tur viņa bildes. Izskatās, ka šo pusgadu šāda veida zirgi bus vienīgie, kuru tuvumā es būšu.

Raki vakars. Šerefe (priekā) ar Kenanu.

Līdz vēlākam.