Ir sajūta, ka esmu prom jau ļoti ilgu laiku, esmu paspējusi gan izpriecāties no sirds, gan arī pabēdāties, ka neesmu mājās.
Ielidojām Turcijā 7. februārī. Stambula ir milzīga pilsēta, kurā neviens nerunā angliski. Kā izkāpām no metro tā divi dīvaina paskata turki mums pieskrēja klāt, saķēra mūsu somas un vilka mūs uz autobusu firmu - Metro. Mēs, protams, pretojāmies, bet viņi jau "nē" nesaprot. Beigu galā gan autobus, kurš aizveda mūs līdz Eskišehirai bija dikti glauns, ar TV, apkalpojošo personālu, kafiju, cepumiem utt. Jāpiebilst gan, ka braucām 6h, plānoto 5 vietā, tāpēc pēdējo stundu satraukti skatījāmies ārā pa logu, nespējot saprast vai esam jau klāt vai nē. Mūsu erasmus buddy gan visu jau bija nokārtojis, izrādās viņš bija sazvanījis autobusa šoferi, lai uzzinātu, kur mēs esam un, lai pārliecinātos, ka mēs nepabrauksim garā mūsu pieturai. Izkāpjot Eskišehirā Kenans (mūsu buddy) jau mūs gaidīja un aizveda līdz mūsu jaunajam dzīvoklim.
Dzīvoklis ir paliels, mūsu kaimiņienes- divas turki meitenes dzīvo katra savā istabiņā, mēs ar Madaru dzīvojam vienā lielā, vēl te ir neliela dzīvojamā istabiņa un virtuve, pēdējās divas ir vietas, kur notiek ballītes. Mīļie draugi, Jūs droši varat braukt ciemos, jo dzīvoklī vieta noteikti pietiks.
Pēc kārtīga miega 8.februārī Kenans mums izrādīja pilsētu un aizveda līdz universitātes kempusam, kurš ir vājprātā milzīgs. Un tad sākās ballītes, tā kā mācības sākas vien 20. februārī, tad pēdējās divas nedēļas esam pamatīgi noballējušās, satikušas citus erasmusiešus, iepazinušas mūsu dzīvokļa biedreni Hanifi, pagaidām gan tikai viņu, jo otra tikai rīt atgriežas no Izmir- pilsētas, kurā dzīvo viņas ģimene, tāpat esam izbaudījušas turku ēdienus un tradicionālo dzērienu - Raki, kurš garšo pēc lakricas, ir 45 grādus stiprs un ir jādzer kopā ar ūdeni.
Runājot par laika apsākļiem, mīļie, Turcijā ir kārtīga ziema! Nu labi, ne visur un ne tik barga kā Latvijā, bet nu sniega te netrūks un pāris reizes esam paspējušas pamatīgi atsalt. Kenans gan sola, ka uz aprīli bus jau silti, tad redzēsim. Eskišehiru mēdz dēvēt par mazo Venēciju, te pat ir gondolas, pavasarī šeit vajadzētu būt ļoti skaisti!
Iespaidu ir daudz, kā jau teicu un ne pusi es nespēju aprakstīt, bet es apsolos mēģināt būt cītīga rakstītāja, lai varat sekot līdzi manām gaitām ārpusē.
18. februārī bijām Ankarā, jo mums, protams, bija jāpiedalās referendumā, tad nu 3h pastaigājām pa Turcijas galvaspilsētu. Šeit redzams viņu bijušais līderis Ataturks, kuru viņi šeit ļoti mīl, piemin visu laiku un pie sienām tur viņa bildes. Izskatās, ka šo pusgadu šāda veida zirgi bus vienīgie, kuru tuvumā es būšu.
Raki vakars. Šerefe (priekā) ar Kenanu.
Līdz vēlākam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru