Sapriecājos jau nu es dikti, ka Eskišehirā sācies pavasaris. Kā jau teicu, ļāvos pavasara vējam un tas mani ielika gultā uz veselu nedēļu. Mocījos arī ar sirdi, nezinu, laikam jau pati nemanot tomēr uzkrāju sevī pārmaiņu un to- esmu prom no mājām stresu. Nezinu vai jau pasūdzējos jums vai ne, bet manā dzīvoklī miera nav ne mirkli. Patiešām- turku meitenes nerunā, viņas spiedz!!! Turku meitenes naktīs neguļ- viņas guļ pa dienu!!! Turku meitenes nav spējīgas gulēt vienas- viņas pievelk pilnu dzīvokli ar saviem draugiem, kuri spiedz kopā ar viņām visu nakti un tad te arī guļ!!! Turku meitenes neizdzen savus draugus no mājām arī no rīta- viņas ļauj viņiem te nīkt diennaktīm!!! Tā nu latviešu meitenei nav miera, konstanti nāk miegs un ir neizsakāma vēlme kaut uz dienu nonākt pilnīgā klusumā, lai būtu iespējams kaut savas domas sadzirdēt. Oficiāli mēs šeit dzīvojam 4, reāli katru nakti te dzīvojas vidēji kādi 8 cilvēki.
Labā ziņa gan ir tāda, ka būšu laikam tikusi no baciļa vaļā, šodien jūtos daudz labāk, esmu gan pārgurusi līdz nāvei, jo pretēji visiem maniem agrākajiem apgalvojumiem šodien es sajutu, ka manā galvā pakustējās smadzenes. Ir sākušās mid term exam nedēļas. (kopumā tādas ir 2) No rīta man un vēl 2 latviešu zeltenēm History of the 20th century lekcijā bija jāprezentē kāds 20gs. notikums. Tad nu mēs tā skaisti un no sirds izrunājāmies par -The Annexation of Latvia by The Soviet Union in 1939-1940. Lielīties es negribu, jā, nu mazliet gribu, bet negribu- atkārtošos- austākās izglītības, nē, izglītības līmenis Latvijā ir patiesi augsts, novērtēsim to, mīļie cilvēki, jo tas prezentācijas, kuras es līdz šim esmu dzirdējusi nav pat pamatskolas līmenī, nē nu labi, dažas ir tīri labas, bet, ja prezentācija ir laba, tad angļu valoda kādā mums to pasniedz ir tāda, ka neko nevar saprast, lieklas- francūži runā franciski, spāņi spāniski, turki turciski utt. Jā, nu es laikam šobrīd izklausos tā it kā degunu būtu iegrūdusi mākoņos, bet es nopietni runāju.
Pēc strsainā rīta nāca gara, šī semestra grūtākā lekcija un tad 18 bija laiks rakstīt eksāmenu - Cultural Haritage of Turkey. Gara diena no 9.30 līdz pat 19 un es atnāku mājās un, protams, dzīvoklis pilns ar turkiem un viena meitene man vēl uzprasa- "Why are you always sleeping? Always when I come here you are sleeping." Seriously? Pirmkārt, es noteikti negulu, kad viņa te ir, jo man ir jābūt manāmi iereibušai, lai šajā troksnī aizmigtu, otrkārt, ja viņa nāktu ciemos pa dienu nevis nakts vidū, es varbūt arī nevāļātos bezmiega agonijā pa gultu. Nē nu nopietni!
Labs ir, esmu nolaidusi tvaiku, redz kā erasmus nav tikai traļi vaļi esmu svešā zemē un esmu laimīga.
Es gan arī nekad neloloju ilūzija, ka spēju būt patiesi laimīga svešā zemē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru