Gājputnu laiks.

Vairāk kā mēnesi esmu mājās un, ja pirms laika Turcija likās kā sapnis, tad tagad pat nevar vairs saprast- bija vai nebija, tik tālu tas viss.
Lasīju kādā twitter kontā- Kā Augusts tā latvieši laižas prom (neprecīzi citēju). Kā gājputni rudenim tuvojoties. Nevaru īsti saprast, kāpēc tik skumji ir par to domājot. Tāda brīvdienu zeme mums sanāk- pašu latviešu atvaļinājuma galamērķis. Bet kas notiek ar mums, ar tiem, kas paliek?
Manā dzīvē ir ienākusi otra zeme, kura tuva sirsniņai, nekad jau, protams, nestāvēs ne tuvu Tēvzemei, bet tomēr. Un reizēm gribas domāt, kas ir tas, kas mani attur no spārnu izplešanas un aizlaišanās kaut kur uz kādu laiku. Princips? Lielā Tēvzemes mīlestība? Iedoma, ka tā būtu nodevība pret tiem, kas cīnījās un nepadevās, lai cik grūti nebūtu? Nevēlēšanās nonākt pretrunās ar to, ko gadiem esmu skandinājusi? Vienkārši bailes?
Esmu iemesta atpakaļ savā vāveres ritenī un nežēlīgā kārtā atelpa, kuru it kā sajutu esot prom, nav devusi nekādu paliekošo atvieglojuma sajūtu. Liekas, ka man no tiesas par labu nāktu aizlidot, bet...no problēmām aizbēgt? Var? Nevar? Vai tā būtu bēgšana vai jauns sākums?



Es ilgojos pēc Turcijas, ļoti, ļoti, bet, kad biju tur, tad nespēju pārdzīvot ilgas pēc mājām- izvēle pavisam vienkārša- ar laiku ilgas pēc svešas zemes pāries, bet pēc mājām nepāries nekad. Vai esmu gatava sadzīvot svešumnā ar tukšuma sajūtu, kuru rada Latvijas smaržas, garšas, krāsu, elpas trūkums?
Tas nekad nepāries.

Nespēju noticēt, ka jau 11 dienas esmu mājās. Ir tā it kā Turcijas nemaz nebūtu bijis vai arī tā būtu tikai saldi nosapņota kādā atelpas mirklī. 4,5 mēneši šķita mūžība, tagad tas ir tikai mirklis, kurš atnesa kārtīgu svaiga gaisa kampienu un nu mani ir atstājis, lai atkal smoku.
Es vienmēr esmu mīlējusi Latviju kā daļu sevis, tā arī ir daļa manis un to nekas nespēs mainīt, bet kā jau cilvēkam man bieži gribas aizbēgt pašai no sevis un pie laba ātri pierod - Turcijā es nebiju meita, māsa, veca draudzene, literāts, kultūriste pat ne Agrita tādā veidā kā manu vārdu latvieši izrunā, es biju dzīvokļa biedrene, ārzemniece, jauna paziņa, draudzene, elpa, tur man spogulī pretī vērās cita seja, kura jā, protams, bieži bija ilgu nomocīta, bet Cita! Citām domām, citām sāpem un citiem priekiem.
Braucot prom es teicu, ka esmu gatava atgriezties īstajā dzīvē, šodien es neesmu droša vai gribu, lai šī būtu mana Īstā dzīve. Un runa nav par valsti, kurā dzīvoju, runa ir par Dzīvi, kuru dzīvoju.

Turklāt man tik ļoti pietrūkst manu turku draudziņu.

05.05.12

Šī diena mani nelutina, nu nemaz! Pēc skaistiem svētkie, vakadien, šodien jūtos dikti vinetuļi. Visa kā man daudz, bet tik un tā.. Nu Jūs jau ziniet. :)
Pārbraucu mājās no darba un devāmies pie Anitas skatīties hoķi, cerībā, ka varbūt latvieši mūs iepriecinās. Jā, nu krievus mēs neuzvarējām, par to var paārdīties, bet lielākā sāpē, ka izskatījās, ka neviens, Neviens šai spēlē pat nemēģināja spēlēt kā pieklājas, ne ātruma, ne azarta- ne kā!
Protams, viegli jau vainot, tā pat malači puiši, galu galā hoķis paliek hoķis un Ir forši latviešu "bariņā" (3 meitenes :D ) svinēt latviešu hokeja svētkus un jūsmot par 2 iesistajiem vārtiem, bet nu..
Lab i, latviska sajūta bija tik un tā.
Citreiz pastāstīšu Jums arī par mūsu 4. maija svētku vakariņām :) Bij forši. Ir forši stāstīt cilvēkiem par mūsu svētkiem, Ir forši būt latvietei :)

Divas nedēļas nodzīvojusi bez interneta vairs nemaz nezinu, ko lai jums izstāsta. 21. gadsimtā internets ir tik ļoti nepieciešams, ka pilnīgi šausmas. Sevišķi jau, ja esi 3000km attālumā no mājām.
Šodien ir 20. aprīlis, jā, jau 20. aprīlis un tas nozīmē, ka Turcijā paredzētais laiks ir jau pāri pusei. Godīgi sakot, es, protams, par to tikai priecājos. Nepārprotiet, šeit iet forši, bet 20.jūnijā es būšu ļoti, ļoti laimīgs mājāsbraucējs :)
Mēģināšu lēnām visu pēc kārtas izstāstīt, bet mazliet vēlāk, tagad jāpapļāpā ar Dagmāru skaipā.

Bilecik.

Pēc garas darba nedēļas un cītīgas gatavošanās šodien devos uz Bilecik (pilsēta stundas attālumā no Eskišehiras), lai turku studentiem mācītu english speaking class vietējā language school. Modinātājs zvanīja 7 no rīta un jāatzīst, ka pamostoties mani pārņēma mini panika, likās, ka esmu iekūlusies pienākumos pāri savai galvai, taču brīnumainā kārtā, jo tuvāk nāca ceļā došanās laiks, jo drošāka un pat pacilātāka es jutos. Galu galā mani studenti ir A2 un B1 grupas, tātad diez gan zema līmeņa, tātad ar manām angļu valodas zināšanām vajadzēja pietikt.

Tā nu ap 9.30, veiksmīgi nonākusi Eskišehiras autoostā es sēdēju autobusā un gaidīju, kad mēs izbrauksim, jo Biledžikā man bija jābūt jau 10.30. Mana vieta, protams, nu bet protams, bija blakus vecai turku sievietei, kura neslēpa savu interesi par gaišo rudmati tai blakus- runāja ar mani, aiztika mani, pavisam reāli pieskārās man!!! -saķēra roku un paglaudīja matus- I mean, seriously? Nu labi, vecs cilvēks utt, bet nu ērti es nejutos, ne pa visam. Tagad, protams, nāk smiekli. 

Ieradusies Biledžikā, protams, turku stilā ar 20min nokavēšanos, satiku savu sagaidītāju- sievieti skaistā turku lakatā, kura angliski īsti nerunāja, bet laipni pavadīja mani līdz valodu skolai. Un tad sākās mans darbs- 5h cītīgi strādājām ar 2 grupām- pirmās 3 ar A2 līmeni- ar viņiem bija diezgan grūti, jo valodas zināšanas bija stipri primitīvas un 2h ar B1 līmeni- ar šiem cilvēkiem jau bija iespējams sarunāties un pat kopīgi pasmieties par maniem "nesmieklīgajiem" jokiem. 

Viena no turku īpatnībām, kura man no vienas puses liekas absurds, jo mēs pie tā neesam pieraduši, bet no otras puses dikti iet man pie sirds, ir viņu mūžīgie pārtraukumi. Ja man ir 3h gara nodarbība, tas nozīmē, ka ik pēc 45 min mums būs kārtīgs 15min pārtraukums, kurā man piedāvās tēju (turku dievīgo tēju, mmm), kafiju vai kādu fast food. Starpcitu, starpbrīžos tusēties skolotāju galā ir varen forši :D Tā pat arī, ja ir jābrauc kaut kur ar autobusu, ik pēc 1h, 2h būs kārtīgs atpūtas mirklis kādā iebrauktuvē- forši, protams, izlocīt kājas, bet, ja jābrauc piem. uz Kapadokiju ir 9h, tad šķiet, ka ātrāk mēs tur nokļūtu, ja ik pēc 5min mūs kāds nedzītu izlocīt kājas. Universitātē gan šie biežie pārtraukumi diezgan noder, sevišķi basic photography lekcijā, kura manām smadzenēm liek ne pa jokam kūpēt.

Nu tātad šodien es guvu ļoti vērtīgu un patīkamu pieredzi, stāvēt klases priekšā, mācīt, stāstīt, skaidrot lietas bija ļoti interesanti, turklāt Biledžika ir dikti jauka, maza, zaļa pilsētiņā.

Lai aizpildītu laiku līdz autobusam uz Eskišehiru viens no valodas skolā satiktajiem jauniešiem aizveda mani uz pulksteņa torni, kuru Osmaņu impērijas laikā tur uzstādījis viens no sultāniem. Šis tornis ir Biledžikas simbols un Biledžika, starpcitu, ir pilsēta, kurā piedzima Osmaņu impērija.  

Duman.

Kāpēc gan jāpērk/jāpieņem suns, ja suni var vienkārši uz pāris dienām aizņemties?
Lai cik grūti man arī to izprast nebūtu, mana dzīvokļa biedrene, kurai ļoti patīk dzīvnieki ir atstiepusi mājās dikti jau nu jauki kucīti - Duman. (tulkojumā -Dūmi :D) Tas, ka kucīte viņai visu laiku skraida pakaļ un veids kā viņa ar kustonīti sarunājas, neapšaubāmi liecina, ka viņai ir laba sirds, jo dzīvnieki jau redz tādas lietas jūt, lai gan par to, ka mana dzīvokļa biedrene ir patiesi labs cilvēks es nekad neesmu šaubījusies, pat ne tad, kad nakts vidū eju lamāties :D Jocīgākais visā šajā ir tas, ka viņa sunīti vienkārši aizņēmusies no draudzenes uz pāris dienām, jo viņai ļoti patīkot suņi. Duman pirmās dienas acīm redzami bija ļoti saskumusi, jo ir aizvesta no mājām bez jebkāda iemesla un atrodas svešu cilvēku apgādībā.

Es gan arī mazliet egoistiski priecājos par dzīvnieka klātbūtni, lai gan dižā kontakta mums īsti nav, esmu es patiesi īsts kaķu cilvēks. Bet dzīvnieka dzvēselīte paliek dzīvnieka dvēselīte. :)

Papukstēšu.

Sapriecājos jau nu es dikti, ka Eskišehirā sācies pavasaris. Kā jau teicu, ļāvos pavasara vējam un tas mani ielika gultā uz veselu nedēļu. Mocījos arī ar sirdi, nezinu, laikam jau pati nemanot tomēr uzkrāju sevī pārmaiņu un to- esmu prom no mājām stresu. Nezinu vai jau pasūdzējos jums vai ne, bet manā dzīvoklī miera nav ne mirkli. Patiešām- turku  meitenes nerunā, viņas spiedz!!! Turku meitenes naktīs neguļ- viņas guļ pa dienu!!! Turku meitenes nav spējīgas gulēt vienas- viņas pievelk pilnu dzīvokli ar saviem draugiem, kuri spiedz kopā ar viņām visu nakti un tad te arī guļ!!! Turku meitenes neizdzen savus draugus no mājām arī no rīta- viņas ļauj viņiem te nīkt diennaktīm!!! Tā nu latviešu meitenei nav miera, konstanti nāk miegs un ir neizsakāma vēlme kaut uz dienu nonākt pilnīgā klusumā, lai būtu iespējams kaut savas domas sadzirdēt. Oficiāli mēs šeit dzīvojam 4, reāli katru nakti te dzīvojas vidēji kādi 8 cilvēki.
Labā ziņa gan ir tāda, ka būšu laikam tikusi no baciļa vaļā, šodien jūtos daudz labāk, esmu gan pārgurusi līdz nāvei, jo pretēji visiem maniem agrākajiem apgalvojumiem šodien es sajutu, ka manā galvā pakustējās smadzenes. Ir sākušās mid term exam nedēļas. (kopumā tādas ir 2) No rīta man un vēl 2 latviešu zeltenēm History of the 20th century lekcijā bija jāprezentē kāds 20gs. notikums. Tad nu mēs tā skaisti un no sirds izrunājāmies par -The Annexation of Latvia by The Soviet Union in 1939-1940. Lielīties es negribu, jā, nu mazliet gribu, bet negribu- atkārtošos- austākās izglītības, nē, izglītības līmenis Latvijā ir patiesi augsts, novērtēsim to, mīļie cilvēki, jo tas prezentācijas, kuras es līdz šim esmu dzirdējusi nav pat pamatskolas līmenī, nē nu labi, dažas ir tīri labas, bet, ja prezentācija ir laba, tad angļu valoda kādā mums to pasniedz ir tāda, ka neko nevar saprast, lieklas- francūži runā franciski, spāņi spāniski, turki turciski utt. Jā, nu es laikam šobrīd izklausos tā it kā degunu būtu iegrūdusi mākoņos, bet es nopietni runāju.
Pēc strsainā rīta nāca gara, šī semestra grūtākā lekcija un tad 18 bija laiks rakstīt eksāmenu - Cultural Haritage of Turkey. Gara diena no 9.30 līdz pat 19 un es atnāku mājās un, protams, dzīvoklis pilns ar turkiem un viena meitene man vēl uzprasa- "Why are you always sleeping? Always when I come here you are sleeping." Seriously? Pirmkārt, es noteikti negulu, kad viņa te ir, jo man ir jābūt manāmi iereibušai, lai šajā troksnī aizmigtu, otrkārt, ja viņa nāktu ciemos pa dienu nevis nakts vidū, es varbūt arī nevāļātos bezmiega agonijā pa gultu. Nē nu nopietni!

Labs ir, esmu nolaidusi tvaiku, redz kā erasmus nav tikai traļi vaļi esmu svešā zemē un esmu laimīga.
Es gan arī nekad neloloju ilūzija, ka spēju būt patiesi laimīga svešā zemē.