Divas nedēļas nodzīvojusi bez interneta vairs nemaz nezinu, ko lai jums izstāsta. 21. gadsimtā internets ir tik ļoti nepieciešams, ka pilnīgi šausmas. Sevišķi jau, ja esi 3000km attālumā no mājām.
Šodien ir 20. aprīlis, jā, jau 20. aprīlis un tas nozīmē, ka Turcijā paredzētais laiks ir jau pāri pusei. Godīgi sakot, es, protams, par to tikai priecājos. Nepārprotiet, šeit iet forši, bet 20.jūnijā es būšu ļoti, ļoti laimīgs mājāsbraucējs :)
Mēģināšu lēnām visu pēc kārtas izstāstīt, bet mazliet vēlāk, tagad jāpapļāpā ar Dagmāru skaipā.

Bilecik.

Pēc garas darba nedēļas un cītīgas gatavošanās šodien devos uz Bilecik (pilsēta stundas attālumā no Eskišehiras), lai turku studentiem mācītu english speaking class vietējā language school. Modinātājs zvanīja 7 no rīta un jāatzīst, ka pamostoties mani pārņēma mini panika, likās, ka esmu iekūlusies pienākumos pāri savai galvai, taču brīnumainā kārtā, jo tuvāk nāca ceļā došanās laiks, jo drošāka un pat pacilātāka es jutos. Galu galā mani studenti ir A2 un B1 grupas, tātad diez gan zema līmeņa, tātad ar manām angļu valodas zināšanām vajadzēja pietikt.

Tā nu ap 9.30, veiksmīgi nonākusi Eskišehiras autoostā es sēdēju autobusā un gaidīju, kad mēs izbrauksim, jo Biledžikā man bija jābūt jau 10.30. Mana vieta, protams, nu bet protams, bija blakus vecai turku sievietei, kura neslēpa savu interesi par gaišo rudmati tai blakus- runāja ar mani, aiztika mani, pavisam reāli pieskārās man!!! -saķēra roku un paglaudīja matus- I mean, seriously? Nu labi, vecs cilvēks utt, bet nu ērti es nejutos, ne pa visam. Tagad, protams, nāk smiekli. 

Ieradusies Biledžikā, protams, turku stilā ar 20min nokavēšanos, satiku savu sagaidītāju- sievieti skaistā turku lakatā, kura angliski īsti nerunāja, bet laipni pavadīja mani līdz valodu skolai. Un tad sākās mans darbs- 5h cītīgi strādājām ar 2 grupām- pirmās 3 ar A2 līmeni- ar viņiem bija diezgan grūti, jo valodas zināšanas bija stipri primitīvas un 2h ar B1 līmeni- ar šiem cilvēkiem jau bija iespējams sarunāties un pat kopīgi pasmieties par maniem "nesmieklīgajiem" jokiem. 

Viena no turku īpatnībām, kura man no vienas puses liekas absurds, jo mēs pie tā neesam pieraduši, bet no otras puses dikti iet man pie sirds, ir viņu mūžīgie pārtraukumi. Ja man ir 3h gara nodarbība, tas nozīmē, ka ik pēc 45 min mums būs kārtīgs 15min pārtraukums, kurā man piedāvās tēju (turku dievīgo tēju, mmm), kafiju vai kādu fast food. Starpcitu, starpbrīžos tusēties skolotāju galā ir varen forši :D Tā pat arī, ja ir jābrauc kaut kur ar autobusu, ik pēc 1h, 2h būs kārtīgs atpūtas mirklis kādā iebrauktuvē- forši, protams, izlocīt kājas, bet, ja jābrauc piem. uz Kapadokiju ir 9h, tad šķiet, ka ātrāk mēs tur nokļūtu, ja ik pēc 5min mūs kāds nedzītu izlocīt kājas. Universitātē gan šie biežie pārtraukumi diezgan noder, sevišķi basic photography lekcijā, kura manām smadzenēm liek ne pa jokam kūpēt.

Nu tātad šodien es guvu ļoti vērtīgu un patīkamu pieredzi, stāvēt klases priekšā, mācīt, stāstīt, skaidrot lietas bija ļoti interesanti, turklāt Biledžika ir dikti jauka, maza, zaļa pilsētiņā.

Lai aizpildītu laiku līdz autobusam uz Eskišehiru viens no valodas skolā satiktajiem jauniešiem aizveda mani uz pulksteņa torni, kuru Osmaņu impērijas laikā tur uzstādījis viens no sultāniem. Šis tornis ir Biledžikas simbols un Biledžika, starpcitu, ir pilsēta, kurā piedzima Osmaņu impērija.