Duman.

Kāpēc gan jāpērk/jāpieņem suns, ja suni var vienkārši uz pāris dienām aizņemties?
Lai cik grūti man arī to izprast nebūtu, mana dzīvokļa biedrene, kurai ļoti patīk dzīvnieki ir atstiepusi mājās dikti jau nu jauki kucīti - Duman. (tulkojumā -Dūmi :D) Tas, ka kucīte viņai visu laiku skraida pakaļ un veids kā viņa ar kustonīti sarunājas, neapšaubāmi liecina, ka viņai ir laba sirds, jo dzīvnieki jau redz tādas lietas jūt, lai gan par to, ka mana dzīvokļa biedrene ir patiesi labs cilvēks es nekad neesmu šaubījusies, pat ne tad, kad nakts vidū eju lamāties :D Jocīgākais visā šajā ir tas, ka viņa sunīti vienkārši aizņēmusies no draudzenes uz pāris dienām, jo viņai ļoti patīkot suņi. Duman pirmās dienas acīm redzami bija ļoti saskumusi, jo ir aizvesta no mājām bez jebkāda iemesla un atrodas svešu cilvēku apgādībā.

Es gan arī mazliet egoistiski priecājos par dzīvnieka klātbūtni, lai gan dižā kontakta mums īsti nav, esmu es patiesi īsts kaķu cilvēks. Bet dzīvnieka dzvēselīte paliek dzīvnieka dvēselīte. :)

Papukstēšu.

Sapriecājos jau nu es dikti, ka Eskišehirā sācies pavasaris. Kā jau teicu, ļāvos pavasara vējam un tas mani ielika gultā uz veselu nedēļu. Mocījos arī ar sirdi, nezinu, laikam jau pati nemanot tomēr uzkrāju sevī pārmaiņu un to- esmu prom no mājām stresu. Nezinu vai jau pasūdzējos jums vai ne, bet manā dzīvoklī miera nav ne mirkli. Patiešām- turku  meitenes nerunā, viņas spiedz!!! Turku meitenes naktīs neguļ- viņas guļ pa dienu!!! Turku meitenes nav spējīgas gulēt vienas- viņas pievelk pilnu dzīvokli ar saviem draugiem, kuri spiedz kopā ar viņām visu nakti un tad te arī guļ!!! Turku meitenes neizdzen savus draugus no mājām arī no rīta- viņas ļauj viņiem te nīkt diennaktīm!!! Tā nu latviešu meitenei nav miera, konstanti nāk miegs un ir neizsakāma vēlme kaut uz dienu nonākt pilnīgā klusumā, lai būtu iespējams kaut savas domas sadzirdēt. Oficiāli mēs šeit dzīvojam 4, reāli katru nakti te dzīvojas vidēji kādi 8 cilvēki.
Labā ziņa gan ir tāda, ka būšu laikam tikusi no baciļa vaļā, šodien jūtos daudz labāk, esmu gan pārgurusi līdz nāvei, jo pretēji visiem maniem agrākajiem apgalvojumiem šodien es sajutu, ka manā galvā pakustējās smadzenes. Ir sākušās mid term exam nedēļas. (kopumā tādas ir 2) No rīta man un vēl 2 latviešu zeltenēm History of the 20th century lekcijā bija jāprezentē kāds 20gs. notikums. Tad nu mēs tā skaisti un no sirds izrunājāmies par -The Annexation of Latvia by The Soviet Union in 1939-1940. Lielīties es negribu, jā, nu mazliet gribu, bet negribu- atkārtošos- austākās izglītības, nē, izglītības līmenis Latvijā ir patiesi augsts, novērtēsim to, mīļie cilvēki, jo tas prezentācijas, kuras es līdz šim esmu dzirdējusi nav pat pamatskolas līmenī, nē nu labi, dažas ir tīri labas, bet, ja prezentācija ir laba, tad angļu valoda kādā mums to pasniedz ir tāda, ka neko nevar saprast, lieklas- francūži runā franciski, spāņi spāniski, turki turciski utt. Jā, nu es laikam šobrīd izklausos tā it kā degunu būtu iegrūdusi mākoņos, bet es nopietni runāju.
Pēc strsainā rīta nāca gara, šī semestra grūtākā lekcija un tad 18 bija laiks rakstīt eksāmenu - Cultural Haritage of Turkey. Gara diena no 9.30 līdz pat 19 un es atnāku mājās un, protams, dzīvoklis pilns ar turkiem un viena meitene man vēl uzprasa- "Why are you always sleeping? Always when I come here you are sleeping." Seriously? Pirmkārt, es noteikti negulu, kad viņa te ir, jo man ir jābūt manāmi iereibušai, lai šajā troksnī aizmigtu, otrkārt, ja viņa nāktu ciemos pa dienu nevis nakts vidū, es varbūt arī nevāļātos bezmiega agonijā pa gultu. Nē nu nopietni!

Labs ir, esmu nolaidusi tvaiku, redz kā erasmus nav tikai traļi vaļi esmu svešā zemē un esmu laimīga.
Es gan arī nekad neloloju ilūzija, ka spēju būt patiesi laimīga svešā zemē.

Pavasaris.

Beidzot Eskišehirā ir ieradies pavasaris! Gaiss smaržo pēc Baldones pirmajām dārza ballītēm, pēc bērzu sulām, talku ugunskuriem, pumpuriem, jauniem kumeļiem un pirmajiem treniņiem siltajā pavasara saulītē. :)  Bet šeit neka no tā visa nav. Man pietrūkst Baldones pavasara.

Jā, šeit ir jauki, ir silti un smaržīgi, bet Turcijas pavasaris nav zaļš un sulīgs kā Latvijā. Saule ir tik dedzinoša, ka viss ir sauss. Vienu dienu bija ziema ar sniegu un salu, nākamajā dienā pienāca pavasaris ar izkaltušu zāli un spēcīgu sauli. Nav izkusušā sniega izveidotās ūdens peļķes vai mini strautiņi ceļa malā, nav plaukstošu pumpuru vai pirmo zaļo zāles stiebriņu. Latviešu meitenēm gribas zaļumu, trūkst īsta pavasara.

Tātad pārbraucām no Kapadokijas un Eskišehirā bija iestājies pavasaris. 5dien aizbraucām no ziemas, 7dienas vakarā pārbraucām jau pavasarī. 1dien devos uz skolu pavasara mētelītī, smaidīga, laimīga, saules apspīdēta, pavēru mēteli, noņēmu lakatu un uzminiet nu, kas ar mani notika.. :D Protams, nolikos slimības gultā. Latvijā vienmēr esmu bijusi gudrāka- neļauju pirmajām pavasara dienām sevi apmuļķot, bet es laikam tik ļoti biju gaidījusi, kad varēšu staigāt pa Turcijas ceļiem un neceļiem un izbaudīt siltumu, ka šoreiz zaudēju modrību. Bet man jāsaved sevi kārtībā, jo 6dien ir paredzēts pārbrauciens ar riteņiem uz Sazova park. Jādzer tējiņas un jāēd gardie Turcijas banāni :) 

Dzimšanas diena.

Jāatzīst, ka svinēt savus svētkus tālu prom no ģimenes un draugiem ir diez gan skumji, svētku sajūta šādā gadījumā ir ļoti minimāla, bet diena bija jauka tik un tā. 9. marta vakarā dzīvokļa biedrenes mani aizvilka uz vienu bāru, jā aizvilka, jo īpaša iekāriena nekur iet man nebija. Aizgājām, pasūtījām aliņu, kurš neskatoties uz to, ka bija vislētākais un garšoja pēc ūdens ar pāris alus pilieniem, bija viena kārtīga, laba latviešu izlejamā aliņa cenā, bāra cenā, protams. Brenguli lētāk var dabūt, aiii, nu tā ir latviešu meiteņu sāpe :D  Vakars gan galu galā izvērtās dikti jauks, dzīvokļa biedrenes bija sarūpējušas pārsteigumu, ienesa kūku ar svecītēm, uzdāvināja man ļoti atbilstošu dāvanu, viņas mani ir atkodušas :D Pēc bāra devāmies uz vafeļu ēstuvi un es pirmo reizi dzīvē ēdu tādu vafeli - pildītu ar visu ko- augļiem, mērcēm, krāsainas šokolādes gabaliņiem un vēl sazin ko. Tas turkiem raksturīgs- visu ko sabāzt ēdienos- ja maize tad pildīta ar entajām piedevām, ja kartupelis, tad pildīts entajām piedevām, ja burgers tad pildīts entajām piedevām (pat rasolu!) ja saldais, tad pārpildīts entajām piedevām :) Nē, nu es jau nesūdzos, man kā latvietei, kura pieradusi pie mazmazītiņiem burgeriem vai knapi saskatāmiem kūkas gabaliem Latvijas ēstuvēs, šī ir tīrā bauda :) Turklāt nav nekāds noslēpums, man patīk labi paēst.
10. marta rītā mani gaidīja Madaras pārsteigums - brokastīs gardas pankūkas un pavasarīgs puķu pušķis turku garā :) Pēc brokastīm bija laiks apdāvināt pašai sevi un es ar Kenanu un viņa brāli devos uz tuvāko stalli, kurš atrodas nedaudz ārpus pilsētas, lai Beidzot atkal būtu zirga mugurā. Tas bija vienreizēji!!! Man tika piešķirts skaists sirmītis - Paskāls, kurš kādreiz startējis skriešanās sacensībās. Mums mazliet nesakrita, protams, viņš audzināts citādi, viņa jātnieki, treneri izmanto nedaudz savādākas metodes, bet kopumā šķiet uz beigām atradām kopīgu valodu. Atkārtošos, tas bija vnk lieliski! Protams, kājas man pēc jāšanas sāp vēl šodien :D Tā ir, kad zaudē skilu :D

Atgriežoties no staļļa bija laiks ķerties klāt vakariņu gatavošanai. Biju uzaicinājusi pāris cilvēkus ciemos, gribējās ko mierīgu, par spīti tam, ka Kenans izrādās bija gribējis man uzrīkot pamatīgu ballīti. Man prāts uz trakulībām nenesās, tā ka mēs paēdām, iedzērām vīnu un daudz pļāpājām. Kad devos čučēt atvēru savus interneta portālus un salasījos daudz laba vēlējumus no mājām, paldies, draugi. :)

Neskatoties uz to,ka diena bija izdevusies, starp citu arī laika apstākļi bija lieliski- spīdēja saulīte un gaiss smaržoja pēc pavasara, man noteikti gribēsies atzīmēt savus 22 kopā ar saviem mīļajiem, tā ka gatavojaties ;)

      Lūk daļa no manu dzīvokļa biedreņu dāvanas :) Nu es tak saku, ka šīs mani jau atkodušas :D

      Šis uzraksts tapa vafeļu ēstuvē uz sienas. Man ir pilnīgi traka, bet absolūti burvīga dzīvokļa biedrene.

                                                                          Paskāls.

Ankara trip.

Pagājušajā nedēļas nogalē ESN rīkoja braucienu uz Ankaru. Ankara ir Turcijas galvaspilsēta, jā, Ankara, ne Stambula kā daudzi, tajā skaitā mani pirms kāda laika, domā. Neapšaubāmi Stambula ir kultūras galvaspilsēta, bet valdība strādā Ankarā.
Sestdienas rītā pēc pāris glāzēm lēta vīna iepriekšējā vakarā, mēs devāmies uz universitātes autobusu, lai pavadītu kādas 4 stundas ceļā pa kalniem un lejām uz Ankaru. Mēs bijām aptuveni 30 erasmus un esn cilvēki un ceļš turp bija mierīgs. Iebraucot Ankarā aiz loga pavērās īsta, riebīga ziemas diena ar sniegu, vēju un aukstumu. (Eskišehirā lēnām tuvojas pavasaris, Anakarā vēl ne.) Pirmais apskates punkts bija Ataturka mauzolejs. Mīļie, tas tik bija kaut kas. Mūs pārņem divējādas sajūtas- no vienas puses mazliet atsita PSRS, jo Ataturks tiek pacelts Dieva augstumā, viss tiek apsargāts, tiek sludināta viņa ideoloģija un viņa izcilais raksturs, labā daba, gudrais prāts utt. No otras puses, tas tiešām ir iespaidīgi, skaistas celtnes, gleznas, skulptūras, izstādes, karogi, simboli utt.
Es vienmēr sevi esmu uzskatījusi par nacionālisti, šeit staigāju ar Latvijas karodziņu pie krūtīm, es mīlu savu zemi, protams, bet nu turki.. Ja tu nostājies vienā punktā un pagrozi galvu apkārtu, tu redzēsi vismaz 3,4 Turcijas karogus plīvojam. Tie ir izkārti uz katra soļa, iekārti pat dzīvokļu logos un, protams, visur ir Ataturka bildes, skulptūras, pieminekļi, sejas cilņi utt. Lūk tā ir tauta, kas lepojas ar savu identitāti un mīl savu zemi.

                                                                     Turku vīri.

                                           Erasmus studenti. Fonā Ataturka mauzolejs.

Un šis ir Ataturka simboliskais sarkofāgs. Viņa mirstīgās atliekas atrodas telpā zem tā. Šajā telpā ieiet nevar, bet ir uzstādītas kameras, lai var apskatīt kā tur izskatās. Tur atrodas daudz dažādu simbolisku lietu- smilšu urnas, karogi utt.


Labi, atgriežoties pie Ankaras brauciena- Pārsaluši līdz nāvei pēc Ataturka mauzoleja devāmies uz Ankaras centru apskatīt pirmo valdības ēku, kur, protams, atkal - Ataturks, viņa personīgo mantu izstāde, runu ieraksti utt. Izstaigājām pāris muzejus un devāmies ēst turku pusdienas- ņam, ņam.
Turki ļoti daudz ēd maizi (Ekmek) visādos veidos. Viņu maize ir ļoti, ļoti garšīga, bet nemaz nelīdzinās mūsu maizei, ir balta un uzbarojoša. Tad nu mums atnesa siltu maizi, salātus un šo to, ko baltu gals īsti nespēja saprast un tad nāca pats labākais- gaļa. Kebab gaļa, vistiņa un kaut kas līdzīgs kotletēm - ēd ko gribi, cik gribi. Ļoti garšīgas pusdienas un pēc ēšanas, protams, turku tēja- tā nu ir svēta lieta, turklāt pārsteidzoši garšīga, ņemot vēra, ka man melnā tēja ne īpaši garšo.

Pēc pusdienām devāmies uz mūsu hosteli, kur notika iesildīšanās pirms došanās uz klubu, kur Ankaras esn rīkoja ballīti erasmus studentiem no Ankaras un mūs bija uzaicinājuši kā viesus. Hostelī kārtīgi izsmējāmies, papļāpājām ar erasmus Baltic state galu,(šajā semestrī mūsu universitātē ir 11 lietuviešu, 6 igauņu un 3latviešu ersmusnieki) uzrīkojām ballīti divvietīgā istabā, kura pāris stundu laikā piepildījās ar visiem erasmusiešiem :D

Svētdiena jau bija siltāka diena. Pēc pāris stundu miega mums gan tā nelikās. Devāmies uz Ankaras pilsdrupām, kuras atrodas čigānu rajonā. Interesants skats pavērās.
Katrā ziņā bija forši maliet izvēdināt galvu un izbraukt no Eskišehiras. Nevaru vien sagaidīt nākamo braucienu.

 Viena no mūsu pasniedzējām mums uzdeva aizbraukt uz šo muzeju, nofotografēties un par to viņa eksāmenā mums piešķiršot +15 punktus. Muzejā iekšā,diemžēl, netikām, bet nofotografējāmies pie tā, cerams izdosies mazliet pašmaukties :D

                                                                       Pilsdrupas.

                                                               Ceļš uz Eskišehiru.

Darba nedēļa.

Aizgājusī nedēļa bija pirmā īstā darba nedēļa, kad lekcijas reāli arī notika. Protams, man kā akadēmija studentei šī slodze liekas smieklīga, nē, ne smieklīga, bet pat nožēlojama, jo, nekad nebūtu ticējusi, ka tā teikšu, esmu izsalkusi pēc mācībām, coomoon - 1dien, 2dien mums ir pa vienai lekcijai, turklāt absolūti izklaidējošai un  vieglai lekcijai, kurā nekas īsti nav jādara. Labi, 3dienas rādās mazliet gaišākā tonī, jo diena sākas 9 un beidzas vien 20. Un trešdien vismaz ir jāpakustina smadzenes, turklāt basic photography man varētu sagādāt pamatīgas problēmas. 4dienas mums ir brīvas un piektdien atkal viena lekcija- sociology and religion- jā, nu tas ir mazliet nopietnāk, bet nu anyway.
Tātad erasmus dzīve ir modelēta tā, ka man vienkārši ir jāballējas visu laiku, jo nekā cita, ko darīt nav. :D
Nevaru vien sagaidīt, kad mana fakultāte uztaisīs manu studentu identifikācijas karti, lai es varētu sākt izmantot bibliotēku, jo seriosely, vismaz kādu grāmatu gribētos palasīt.
Visādi citādi darba nedēļa bija patīkamas pārmaiņas pēc bumbulēšanās apkārt. Pāris dienas spīdēja saulīte un bijas sajūta, ka pavasaris ir te pat aiz stūra. Mūsu universitātes kempus, starp citu ir vienkārši burvīgs- maza pilsētiņa, kuru ieskauj kalni :)