Vairāk kā mēnesi esmu mājās un, ja pirms laika Turcija likās kā sapnis, tad tagad pat nevar vairs saprast- bija vai nebija, tik tālu tas viss.
Lasīju kādā twitter kontā- Kā Augusts tā latvieši laižas prom (neprecīzi citēju). Kā gājputni rudenim tuvojoties. Nevaru īsti saprast, kāpēc tik skumji ir par to domājot. Tāda brīvdienu zeme mums sanāk- pašu latviešu atvaļinājuma galamērķis. Bet kas notiek ar mums, ar tiem, kas paliek?
Manā dzīvē ir ienākusi otra zeme, kura tuva sirsniņai, nekad jau, protams, nestāvēs ne tuvu Tēvzemei, bet tomēr. Un reizēm gribas domāt, kas ir tas, kas mani attur no spārnu izplešanas un aizlaišanās kaut kur uz kādu laiku. Princips? Lielā Tēvzemes mīlestība? Iedoma, ka tā būtu nodevība pret tiem, kas cīnījās un nepadevās, lai cik grūti nebūtu? Nevēlēšanās nonākt pretrunās ar to, ko gadiem esmu skandinājusi? Vienkārši bailes?
Esmu iemesta atpakaļ savā vāveres ritenī un nežēlīgā kārtā atelpa, kuru it kā sajutu esot prom, nav devusi nekādu paliekošo atvieglojuma sajūtu. Liekas, ka man no tiesas par labu nāktu aizlidot, bet...no problēmām aizbēgt? Var? Nevar? Vai tā būtu bēgšana vai jauns sākums?
Es ilgojos pēc Turcijas, ļoti, ļoti, bet, kad biju tur, tad nespēju pārdzīvot ilgas pēc mājām- izvēle pavisam vienkārša- ar laiku ilgas pēc svešas zemes pāries, bet pēc mājām nepāries nekad. Vai esmu gatava sadzīvot svešumnā ar tukšuma sajūtu, kuru rada Latvijas smaržas, garšas, krāsu, elpas trūkums?
Tas nekad nepāries.
